Es teiktu, ka te runa ir par sabiedriskās domas mainīšanu, kas pakāpeniski mainītu arī realitāti.
Tas ir loģiski, tikai - kā kaut kas mainīsies, ja liela masa nespēj saprast, ka pietiek vainot upuri, laiks ķerties pie pašiem izvarotājiem. Par viņiem neviens nerunā. Viņi tā vienkārši ir, viņus pieņem kā normu un ar to arī punkts. Joprojām mazām meitenītēm, kad puikas viņas rauj aiz matiem, saka, ka tas jau ok, tā viņi izrāda uzmanību. Un ko no tā iemācās abas iesaistītās personas? Meitenīte, ka nāksies paciest, bet puisītis - ka tāda rīcība ir normāla. Augot lielākiem tiem puisīšiem matu raustīšana pāriet uz apgrābstīšanu, tad uz iedzīšanu stūrī un uzmākšanos un tad jau vairs tikai viens solītis palicis. Kāds to sper, kāds ne. To kārtību ir no šitās vietas jāmaina - jāmāca tiem, kam liekās, ka apgrābstīt jau tāds sīkums vien ir, ka tā nevar vis. Pie tā nonākt maziem solīšiem nemaz nav tik grūti, pat nejūtami, bet, ja tā pēkšņi būtu viens liels "hops!" daudz daudz mazāk to nolemtu darīt.
Kā Jūs vērtējiet tādu padomu devējas?
Es neesmu pētījusi, vai šeit ir vēl tādas diskusijas, bet viena ir manējā. Kā es vērtēju? Pozitīvi. Cilvēkiem ap mani bija šoks un nāca ārā jau iepriekš paredzami viedokļi - ka varēju pacensties vairāk, ka varēju jau paciest bērna dēļ (Bērns arī mierīgāk guļ naktīs, kopš mājās vairs nav ikdienas traču), ka gan jau es vainīga - provocējot to psihopātu vienā laidā. Tiešām ir labi, ja kāds tādā situācijā, kad pašai galvā putra un apjukums par to, ko un kā darīt, pasaka, kur vērsties un kādas ir reālās iespējas. Jo iespējas ir.
