Vienīgais, kas mani satrauc šajās attiecībās ir bērni. Sieviete un vīrietis, abi pieauguši, cerams infantilismu neizskatot, cilvēki. Kamēr situācija nav nobriedusi, sasniegusi upurim neiespējami panesamo vai nepanesamo robežu, neko tur palīdzēt no ārpuses nevar. Līdzīgi kā alkoholiķiem, kad pašam jāsāk pārvērtēt un domāt un rīkoties. Informācijas par palīdzību, centriem, informatīvajā telpā pietiekoši.
Nesen radio, kur arī rit kampaņa un stāsti, sieviete sūdzējās, ka pēc griezšanās pēc palīdzības, bāriņtiesa sākusi interesēties par bērniem. Labāk nebūtu meklējusi palīdzību. Njā...
Par to kampaņas aicinājumu sabiedrībai iesaistīties man ir stāsts no dzīves. Bērnībā kaimiņos dzīvoja ģimene ar 2 bērniem, kad laulenis sāka sist, naktīs skrēja ar bērniem uz mūsmājām. Vecāki deva pajumti, tēvs gāja ar kaimiņu runāt. Tā no reizes līdz reizei. Vienreiz tēvam līdz brošai un izsauca miliciju, kad kaimiņš ar cirvi bija vicinājies. A neko, dāma smaidīgi - visu piedodu... No tā laika mēs viņiem bijām sliktākie kaimiņi, totāli maitas. Tā lūk. Domāju, šajos laikos nekas diži nav mainījies, poka kļient nesozrel...