Noskatījos vakar pirmo sēriju no "Caur ērkšķiem uz..." un man tādas dalītas jūtas. Desmit (būšot desmit) sieviešu likteņi, katrai kāds sapnis un dzīves stāsts. Dažām notrallināta jaunība, citām pilns grozs ar atkarībām, dažas nevar atrast sevi sabiedrībā, vairumā psiholoģiskas dabas problēmas. Visas grib ko mainīt savā dzīvē. Ir dažas, kuras pēc manām domām ir ko labu savā dzīvē pelnījušas. Tas tāds vairāk personīgs viedoklis. Pirmā, kas nāk prātā tā Madonas Laima. Būtībā jau esmu vienaldzīga pret sieviešu savstarpējas mīlestības izpausmēm, vienkārši ja jau tāda ir, tad dievs ar viņu. Bet Laima, tāds gaišs cilvēciņš visā tai pelēkajā barā. Gribētos, lai viņai paveiktos. Tad vēl patika tā panku meitene ar grebeni. Jūtams, ka viņai ir mugurkauls, mierīgs un nosvērts raksturs. Neatceros, ko tādu savā dzīvē viņa gribēja mainīt, bet brīnos, ka viņai tas neizdodas, jo parasti tādi cilvēki tiek uz strīpas un panāk savu. Ja godīgi, man vienmēr ir patikuši tādi raksturi, ar tādu cilvēku blakus tu nepazudīsi. Tad vēl transeksuāle Linda. Ja patika. Ar to, ka neuzbāzīga un nav ārišķīga, kā pierasts. Parasti tie bazūnē visai pasaulei par savu problēmu un ar visu varu grib būt pamanāmi. Linda vienkārši grib būt sieviete un atrast normālu darbu. Kālab ne?
Kāpēc jūtas ir dalītas? Vispirms , ka tas ir šovs. Kā var veidot šovu uz cilvēku nelaimēm! Un vēl mani nelaiž vaļā doma, par to, kā gan var mainīt šo cilvēku dzīvi viena mēneša laikā!!!! Tāpēc mani neizbrīna tas, ka prostitūta un narkomāne D...( ļoti atvainojos, bet neatceros vārdu) mēnesi pēc šova ir pārdozējusi un vairs nav starp mums. Neko tas šovs nedos. Nu vienīgais varbūt tai lauku meitenei, kas nekad nav redzējusi Rīgu izdosies to sapni piepildīt. Varbūt arī tai narkomānei ir paveicies, ka viņa mēnesi pirms aiziešanas no šīs pasaules ir atpūtusies no narkotīkam un mēnesi normālu dzīvi padzīvojusi. Bet tā ... mēnesis, tas ir izsmiekls- svešas netīras veļas vicināšana skatītāju priekšā. Tur ar pusgadu nepietiktu, jau tāpēc, ka vismaz pusei no dalībniecēm ir nopietni jāārstējas lai tiktu uz zaļā zara. Vienvārd sakot man ir tāda sajūta, ka skatītāju priekšā spaidu kārtā dancina cilvēkus, kuriem tāpat nav dzīvē paveicies. Protams, ka skatīšos.
