Mīļie. Varu jums pateikt no bioloģijas viedokļa. Ķīmiskais analizators (garša un smarža) ir primārais, vadošais, noteicošais izdzīvošanai. Tas, kas ir bīstams un asociējams ar garšu vai kādreiz izraisījis vemšanu, tik drīz vis neaizmirsīsies. Atmiņa par garšu/smaržu sēž dziļi zemapziņā. Smaržai vispār ir unikālas īpašības. Mēs varam sajust smaku, ja vielas koncentrācija ir 4 (!) molekulas uz kubikmetru! Dažiem šī spēja nav tik izteikta. Es nebūt nepiederu pie degustatoriem vai feinšmekeriem. Domāju, ka esmu kaut kur pa vidu. Un ja es jūtu bulšitu pārtikā, tad jau ir katastrofāli.
Mani izbrīna kas cits. Samierināšanās. Nu kāpēc jāēd to hreņu? Kāpēc jāatbalsta finansiāli erzacražotājus? Badā esam? Nē. Drīzāk pat otrādi - lielai daļai ir cukura diabēts un liekais svars. Slinkums gatavot? Lielā mērā.
Par ''šajā valstī''. Jā, jo neesmu redzējusi Čedaras sieru šeit ražotu tādā kvalitātē, kā Vācijā, Zviedrijā un vēl šur tur. Kāpēc Sky var nopirkt Čedaras sieru, kas garšo pēc šī siera? Nē, ne Preiļu ražojumu, jo nez kāpēc pēdējo 3 gadu laikā tas degradējis uz "logu ķite, parastā''.
Kāpēc no Polijas ievesta pusžāvētā desa (nebūt ne dārgā) ir ar gaļu? Redzamu, gabaliņos. Kur palikusi šķiņķa desa? Vietējā? Ir kāds redzējis?