Mēs tur bijām, mēs tur bijām! Pie tam tieši tajā dienā bijām no RBerlīnes aizbraukuši uz ABerlīni, neko nenojautām un vakarā, tāpat kā iepriekšējās reizes, gājām atpakaļ uz Friedrihstr. staciju. Un tur šokings -baisā rinda, kādu 6-8 cilvēku biezumā, aizvijas tumsā. Un pilnīgs klusums un kārtība.Mēs, ārzemnieki, tikām pa atsevišķu eju ar parasto paviršo robežkontroli un pasēm, bet tālāk viss bija vienā barā.
Tikai tagad saprotu, ka mēs noteikti bijām ja ne pirmajā, tad vienā no pirmajiem vilcieniem ar austrumvāciešiem. Varbūt pat kopā ar Merkeli:)) Tas brīdis, kad parādījās pirmās Rietumberlīnes ugunis, nav aprakstāms -asaras,sajūsmas kliedzieni, šampānietis. Jo visu laiku, kamēr pūlis lēnām bīdījās pa tuneli uz peronu, bija baigais klusums.
Interesanti, ka par vilcieniem neko daudz nepiemin. Mūrī ejas atvēra vēlāk, un tur daudz mazāk cilvēku vienlaikus gāja cauri.