Kailajiem stilbiem tērpojot, gāju pie Zelmas. Es viņu noskūpstīju. Bija ļoti auksts, logs stāvēja, atvērts līdz galam. Es trīcēju. Viņa sacīja, man pat lūpas esot aukstas, vai es nedzirdot, kā mani zobi klabot pret viņas zobiem. Tad es noskūpstīju viņu vēlreiz, lai dzirdētu, kā skan mūsu zobi. Tas, protams, bija iemesls. Jo man negribējās iet atpakaļ. Par citu es vairs nedomāju. Man gribējās, lai mums būtu kopīgas lūpas, kopīgas rokas, viscaur viss kopīgs. Vēl vairāk kopīgs ar Zelmu. Beidzot es īsti sapratu, cik šis vārds skaists. Zelma. Zelma. Kalvi Zariņ, jums jāmet rokas granāta. Tūdaļ būs sprādziens. Baigi. Rokas granātu nekad neesmu metis, bet es zinu, kas jādara ar kreiso roku, kas ar labo.
Sēdieties, Kalvi Zariņ, teorijā jums pieci. Un tomēr kaut kas nav kārtībā. Muļķi, muļķi, kāds kauns. Jā, dzirdēju Zelmas balsi, jā! Mums bija kopīgas lūpas, kopīgas rokas un kopīgas kājas. Bet tālāk nebija iespējams tikt. Neveiksmes draudi kopā ar cerības jūsmu. Sviedrains, bez elpas atkritu līdzās Zelmai.
Pamazām atgūdams spēju sakarīgi domāt, sajutu ne tik daudz kaunu par pieredzes trūkumu, kā vilšanās sūrumu un augošas dusmas. Es pats sevi ienīdu. Nožēlojams cilvēks. Principu nodevējs. Gļēvulis, nelietis. Protams, apjautu Zelmas viltību. Man bija dusmas arī uz viņu. Bet uz sevi simtkārt vairāk.
Gulēju, iespiedis seju spilvenā. Zelma pūta elpu man uz pakauša un braukāja ar pirkstgaliem starp lāpstiņām.
+1 Bingo, Minne!