Mazajai ir slimība, pagaidām bez diagnozes, bet ejam medicīnisko komisiju, lai viņa tiktu speciālajā dārziņā.
Kas audzinātājai nepatīk? Meita savā vecumā nedara daudzas lietas, ko citi bērni dara, tajā skaitā - viņa nerunā, tikai dažus vārdus. Viņa arī neēd dārziņā neko, kas jāēd ar karoti, jo mājās viņai ir mazāka karote, lielās nepatīk un punkts. Esmu audzinātājām šo teikusi - viena ok, dabū tējkaroti un mazā ēd, otra uzskata, ka man ir jāspiež bērnu ēst ar lielo karoti, jo viņai, redz, tāds vecums. Pajautāju, kur problēma iedot mazo karoti, pateica, ka tas nav paredzēts. Paskaidroju, kas meitai par kaiti, kāpēc viņai tas ir nepieciešams, atbilde "Jums nav oficiālas diagnozes, tāpēc mums nav pamata tam ticēt!". Kad būs tā diagnoze, nebūs vajadzības tajā dārziņā iet. Arī ar ģērbšanos ir problēmas - pati neģērbjas. Mājās vienmēr drēbes izvēlas pati, ko vilkt, ja velku citas, psiha visu dienu. Reiz nopirku zeķubikses, kas viņai patika.Tumši zilas ar minjoniem. Uzvilku. Vakarā dabūju pārmetumus, ka meitai neesot kājas mazgātas. No zeķubiksēm sakrāsojies tas nevarētu būt. Mhm, protams, es parasti viņu mazgāju līdz nabai un uz leju ne.
Slimības dēļ viņa ir arī antisociāla - ar citiem bērniem faktiski nekomunicē, turas atstatus, kopējās aktivitātēs gandrīz neiesaistās. Audzinātāja pukst, ka man vajadzēja ātrāk domāt, ka bērns jāsocializē kaut vai parkā, pilnīgi atsakās klausīties, ka mazajai kas kaiš - visa viņas uzvedība esot mana nolaidība.
Un jā, viņa to man saka bērna klātbūtnē. Nezināju, ka tā nedrīkst.
Viņai tas bērns ir pilnīgi neērts, nezinu, ko viņa vēlas ar šo panākt, bet skaidrs, ka kaut kāds funktieris tur apakšā ir.
Nelaist socus iekšā, vai tas viņiem neliktu domāt, ka tai audzinātājai ir taisnība un man ir ko slēpt?
Trauksmes ailīti jau uzreiz ieķeksēs. Normālam bērnam svešas tantes ir baigais stress, kur nu vēl manai. Momentā paslēpsies zem galda un ārā nenāks.
