Diez kā beidzās pasākums ar sociem un bērnudārza audzinātāju?
Ceru ka veiksmīgi un bērns tiek paēdināts.
Soci bija atnākuši. Patur sev tiesības tuvākā gada laikā ierasties atkārtoti un bez iepriekšēja brīdinājuma. Tas mani nesatrauc vispār. Sūdzību iesniegusi privātpersona telefoniski, sīkāk neko stāstīt par iesniedzēju nedrīkstot. Ziņojums bijis, ka bērns tiekot pamests novārtā, par ko liecinot nevaldāma uzvedība, ko ziņotāja (Uh, sieviete, kāds pārsteigums!) teikusies, novērojot ikdienā, kad es ar meitu eju ārā rotaļāties.
Izmantoju Kvadras un vēl dažu ieteikumu - uz jautājumu, kā ir ar bērnudārzu, atbildēju godīgi. Ieteica vērsties ar iesniegumu Rīgas domē, lai iedod man līdzfinansējumu privātajam dārziņam. Pašai, protams, arī jāmaksā, bet vairs ne pilna summa. Tādu ciparu es jau varu pavilkt. Tas atrisinās problēmu uz laiku, kamēr tiekam vajadzīgajā dārziņā. Iesniegums ir uzrakstīts, janvārī izskatīšana, februārī jauns dārziņš, bez tādām problēmām - ir jau tur būts un izrunāts gan ar vadību, gan topošajām audzinātājām, kādas ir uzvedības īpatnības un kāpēc. Viņa tur grupiņā nebūs vienīgā tāda, ir vēl viens bērniņš tāds pats.
Par stāstu par karoti arī īpaši nebrīnījās - vecāka gada gājuma audzinātājas ir ieņēmušas galvā padomju idioloģiju, ka jebkurš bērns, kas neatbilst standarta rāmim, ir vienkārši izlaists. Kamēr nav kādu papīru, ka slims un vajag īpašu attieksmi, to nedara, kaut izstiepies. Ne man vienai tāda vecā kūka trāpījusies. Sodīt viņu par to nevar, ja bērns neēd ar tādu karoti, kādu dod, skaitās, ka bērns ir pats atteicies no ēdiena un spiest viņu ēst arī nevar. Dot vai nedot citu karoti, tas ir pēc audzinātājas uzskatiem. Nav noteikumu, kas paredz, ka tad, ja bērns neēd ar vienu karoti, jāpiedāvā cita, attiecīgi, nav pienākuma dot. Par dažām citām lietām, ko viņa dara, es varu vadībai pieprasīt rakstveida paskaidrojumu, tajā skaitā par to, kā vispār atļaujās bērnu kritizēt viņas klātbūtnē.
Tā kā te daža laba iedomājas, ka jebkurš var dot bērnam karoti, tā nav. Virtuves darbinieks tikai ienes ēdienu, pat sadala to audzinātāja ar auklīti. Apkopējas tur nevazājas, kamēr tur ir bērni. Bet auklīte ir audzinātājas palīgs audzināšanas darbā, viņai jāklausa visam, ko saka audzinātāja un faktiski, barojot manu bērnu tā, kā viņa to darīja, viņa riskē ar savu darbavietu, jo nepakļaujas audzinātājas norādījumiem - "Gribēs ēst, ēdīs ar tādu karoti, kāda ir!". Lai audzinātāja būtu spiesta dot to karoti, ar kādu mazā ēd, ieteica vērsties pie ģimenes ārsta, lai uzraksta bērnudārzam zīmi, ka tā karote ir vajadzīga, pamatojums vienalga kāds, bērnu dārzam nav tiesību apstrīdēt ģimenes ārsta norādījumus, ja vien tie nav pretrunā ar bērna veselības stāvokli. Zīmi dabūjām - skaitās, ka uz sakodiena korekcijas laiku, konkrēts laiks, cik ilgi tas būs nepieciešams, nav norādīts. Kad iedevu zīmi audzinātājai un pateicu, ka tas par to karoti, galīgi neizskatījās, ka viņai tā doma patīk.
Pateica arī, ka sūdzība par audzinātājas darbu, ja mutiski izrunājot ar bērnudārza vadību nekas nemainās, ir jāiesniedz viņiem rakstiski. Ja tad arī nekas nemainās, attiecīgi iestādēs tālāk. Ja sūdzības ir tikai viena bērna mammai, tās mēdzot neņemt galvā, it sevišķi, ja vadītājas ir kā Broņa, kas uzskata, ka labāk par ārstiem zina, ir tas bērns slims, vai nav.
Visus papīrus, kur esam gājuši pie ārstiem un kur ir nosūtījumi, arī, protams, apskatīja. Pastāstija, kas mani sagaida nākotnē šajā sakarā. Nekas rožains tas nav, viegli nebūs, mūsu valstī vienkārši nav sakarīgas sociālā atbalsta programmas šādiem gadījumiem, bet birokrātija, lai dabūtu to pašu mazumiņu, biezā slānī.
Broņ, tas stāsts nav par karoti, bet gan par attieksmi pret bērnu, kuram veselības stāvokļa dēļ vajag nedaudz savādāku attieksmi un nevēlēšanos izkāpt no savas komforta zonas, lai tam bērnam palīdzētu. Es te minēju arī citas lietas (Piemēram to, ka bērnu mierīgi atstāj vienu sēdēt blakustelpā nepieskatītu) un man norādīja uz vēl šo to, kas nav akurāti. Kaut kā visi, izņemot Tevi, redz to kopainu, bet Tu - tikai karoti. Lai kas Tev nebūtu ar tām māmiņām, get over it. Arī izglītības sistēmā, tāpat, kā jebkur citur, trāpās pa kādai kazai un man viņa trāpijās. Ja viņa tikai pukstētu un tas neietekmētu mana bērna veselības stāvokli (Turēšana badā to ietekmē fiziski - pamešana vienatnē citā telpā - psiholoģiski, uz ko šādi bērni reaģē smagāk), es par to muti vaļā nevērtu - ir un ir kaza, ne pirmā, ne pēdējā. Bet tā izturēties pret bērnu ir nepieļaujami, vienalga vai tas ir mans bērns vai svešs.
