Ja dzeja...
Meitene
Es piederēšu tam, kas atnāks
ar krizantēmām vakarā -
to skūpstīdama grimšu grēkā
kā ievas ziedi atvarā.
Bet rītā, svešos ļaudīs ejot,
man skats būs nevainīgi stingrs,
un to, kas naktī bija, apslēps
šis stāvs, kas jaunavīgi vingrs.
Tik krizantēmas rozā vāzē...
Bet tās jau, muļķes, nesaprot---
-Ak, saulei rietot, dīvānstūrī
var visu vēlreiz pārsapņot.