Esmu no sapņotājiem. Nu tāda daba. Pēkšņi atausa – gandrīz visi sapņi piepildās! Agri vai vēlu. Kaut kās tur Visumā nostrādā, klikšķis, un še tev … Dažkārt, jau tad, kad tam vairs nav īsti nozīmes un arī tā prieka, bet tas notiek! Ja padomā, tā gribējās prom no vecāku mājas – klikt un man savs dzīvoklis. Tie rīta modinātāju zvani, kā es tos ienīdu! Klikšķis un man jau labu ir iespēja pamosties dabīgā veidā. Pukstēju,- kāda čerta man jāvelkas uz darbu, sēdēt pie datora, klabināt klaviatūru- ja es to pašu varu darīt no mājas. Jes! Un te es esmu - pelnu no mājas pie sava datora. Un tas sapnis pēc Ziemassvētku viesošanās Anglijā. Kā man gribējās to angļu klimatu. Kad ziemā var pa ielām kurpēs staigāt! Un kas tur aiz loga? Praktiski plusi vien. Tagad man gandrīz bailes, ka man piešūs lietu par izkritušo sniegu Sahārā un Austrālijā… Atceraties krievu laikus, kad mākslinieku eļļas krāsas nevarēja dabūt, bet gribējās. Un še tev – katrā pilsētā 2-3 bodes. Un kaķis, kad vetārsts paziņoja, ka ilgāk par divām nedēļām nenodzīvos… Jau seši gadi pagāja un šams ir pat ļoti dzīvs! Vēl es labu laiku sapņoju, lai Putins reiz beidz jaukt gaisu šai pasaulē, bet tas nenostrādāja, laikam kādi citi sapņoja lai dzīvo nost. Jā un tas sapnis, lai Latvijā reiz beigtos tas bardaks un mēs dzīvotu kā visās sakarīgās Eiropas valstīs. Nesanāk, laikam tie augšā, kam gar to ir teikšana, sapņo par ko citu. Un ziniet, man tagad sāk likties, ka visas tās ziepes apkārt ir tikai no tā, ka mūsu sapņi nesakrīt , Visums ir apjucis un atmetis mums ar roku… Nu es tai ziņā, ka piedomājiet par saviem sapņiem… lūdzu.