Šodien bija paredzēts iemēģināt, kā mans Mākonītis ir ticis galā ar tām trīs dienām pie -11 grādiem. Iepriekšējam mīlulim vārdā Ķirsis, jau pie -4 neatgriezeniski aizsala durvis un nedēļas laikā akumulators bija sauss un lietojams tikai smukumam.
Mīļums bija aizsnidzis līdz ausīm. Piespiedu signalizāciju. Nostrādāja. Bet durvis šofera pusē palika ciet. Vispār, nereaģēja ne uz ko. Ziemas sezonas atrakcijas varēja sākties. Iepūtu šofera durvju slēdzenē kaut kādu tam domātu figņu . Visas pārējas trīs durvis bija vaļā, paņēmu slotiņu un sāku pucēt Mākonīti, lai vismaz izskatās lietojams. Procedūras beigās paraustīju vēl reiz šofera durvis –ciet. Nu moins – ar durvīm skaidrs, bet vēl bija jāpārbauda akumulators. Kā tas bija pierasts ar Ķirsi- iekāpu no pasažieru durvju puses. Šofera sēdeklī tiku, ātri, ja neskaita pēdējo kāju – tur mums ar sajūga verķi radās domstarpības. Piespiedu no iekšpuses šofera durvis… Kašmars! – tās ļoti viegli atvērās. Tā…. Kamēr pieradīšu pie tām jaunām figņām, būs pavasaris! Akumulators sekundes trīs padomāja, bet tad smuki pieleca! Vismaz kāda laba ziņa. Izlaidu pa pilsētu kādus trīs riņķus, pa vidam kaut kur piestāju un katram gadījumam nopūtu šofera durvju gumijas ar tam domātu figņu ( kas zina, varbūt iepriekšējo kārtu būšu ar mēteli norāvusi nost. Beigās noliku Mākoniti pie pakša un mēģināju aizvērt durvis (vairākas reizes) – pasažieru durvis ciet – šofera vaļā! Tā, atkal sākas. Atstāt vaļā kaut kā negribējās. Lietoju vienkārši atslēgu. Beidzot ciet bija visas durvis.
Jautājums tāds… es kaut ko darīju nepareizi? Varbūt procesa beigās, man tā atslēgas poga neaizvēra šofera durvis, jo akumulatoram spēka nepietika? Bet kāpēc tad aizvēra ciet visas pasažieru durvis? Bet visumā , es ir priecīgs sievišķis – Makonītis bija atsaucīgs un ārā atkal krīt sniegs!
