Teātra apmeklētāju klasifikators

[daddy]

http://www.cehs.lv/2018/01/teatra-apmekletaju-klasifikators-jeb-ka-pavadit-laiku-kulturali/


Kurš tips esat jūs?

[Bobs]

Nevarēju sev pārliecinošu tipu piemeklēt 

[daddy]

Nu jā, uz sevi jau no malas nepaskatīsies....


Tad cits jautājums - kuri no pieminētajiem tipiem visvairāk "besī", vai tieši otrādi - izklaidē garlaicīgas izrādes laikā?


Man laikam patīk bērnu replikas, gan savu gan citu. Reiz "Gulbju ezerā" pēc kārtējā padedē dejotāji iznāk, tūliņ sāks nākamo deju, te dēls (~4 gadi) pa visu zāli - ATKAL??! ...vai reiz "Riekstkodī" kādam tur ļaunajam kauko nodarīja un viens sīks pa visu zāli O-OO!  jautri.   

[Mangusts]

Es teātra mazapmeklētājs, specializējos koncertos. Hihinātāji tajos atbirst kā suga, bet klepotāju pa pilnam, arī čaukstinātāji/čabinātāji gadās. Par pirmajiem - kāpēc vēl neviens klausītājiem/skatītājiem neizsniedz pretklepus tabletes, varētu būt pat papildbizness, jo, iespējams, ka tas ir saistīts ar koncert/teātra zāļu gaisu - arī man ir kņudinājis rīkli tā, ka asaras sprāgst acīs, ja par varītēm cenšos neklepot. Tad sevi pievienoju čabinātājiem, jo somā parasti līdzi kāds Orbit Eukalipt, kas kāsa gadījumos palīdz. Parasti gan to paņemu jau pirms pasākuma un tad visu pasākumu varu pievienoties zelētājiem (šķiet atklāju jaunu sugu).

[reno]

Labs!
Es arī vairāk pie koncertistiem -tur ļaunā grupa ir applaudētāji nevietā -starp skaņdarba daļām'. Dzintaros pat ir speciāls teksts krieviski-neapplaudēt

Par kņudinošo gaisu taisnība

[Broņa]

Iznāk, ka vislabākais skatītājs, klausītājs ir tāds, kas sēž kā koku norijis, ne šķauda, ne ieklepojas, ne smejas, ne kustas mūzikas ritmā, pat krēslā padīdīties nedrīkst. Ideālais skatītājs redzams vecos padomjlaiku raidījumos, sejā ne vaibsts nepakustas.

[Minne]

Mans tips nav minēts, bet mēdzu mūzikas ritmā kādu locekli pakustināt. Mēdzu raudāt, pačukstēt, gadās ar skatienu pakušināt. Un kompete somiņā līdzi nenoskārstai vajadzībai

Broņa, tie nebija emo?

[Broņa]

Jā, padomijas emo tipāžs.

[hm@]

es gan esmu tipiska gestapoviete. Un kā tīrasiņu gestapoviete varu pateikt - vienīgā grupa, pret kuru nevar cīnīties un uzvarēt, ir Patmalniece.

Pret ieklepotājiem nu gan esmu toleranta, teātrī vienkārši tā ir, ka sakņud kaklā (nerunājam par ļaundariem klepotājiem-gripasslimniekiem) - zālē bieži laiž tos dūmus, tāpāt arī cigarešu dūmi. Bet tā  - iespējams pat cīnīties pret Devīto Cē.

Starp citu - tos, kas sēž kā koku norijuši, vārda tiešā nozīmē- taisnu muguru uz beņķa maliņas, gribās iebukņīt, lai apsēžas normāli. Vienš šitāds ar taisno muguru nobesī visu rindu aiz viņa- krēsli izvietoti tā, lai visi sēdētu pret atzveltni, nevis slietos pāri. Bet cilvēks pat nenojauš, ka , tāpat kā aiz Grozītāja visi spiesti grozīties, visi pārējie ir spiesti sēdēt uz krēsla malas.

[Broņa]

Jūs uz teātri ejat izrādi skatīties vai blakussēdētājus lūrēt? Šitāds viens gestapovietis izbesītu vairāk nekā 5 grozītāji, 10 ķiķinātāji un visi tipāži kopā. Labi, ka es apkārt daudz neko neredzu, bet, ja man vēl kaut ko aizrādītu, tiešām pateiktu, lai ieskrienas! Lai dies nogrābstās, ar kādām tiesībām man kāds kaut ko vēl aizrādīs? Lai sēž mājās pie TV. Padomijas emo tantes vienlīdzības zīme gestapo.

[Spārka]

ar kādām tiesībām man kāds kaut ko vēl aizrādīs?

Ar domu par emmm.. kulturālu uzvedību? Bērnus daudz pa teātriem vadāju (pārsvarā jau Jaunatnes un Leļļu), lai nebūtu varbūtība kļūt par "Mazo sātanu" māmiņu (c).

[reno]

tad jau labi -Broņai droši var sēdēt blakus čaukstinātāji, žļembātāji, ar mazu spārdīgu bērnu klēpī koncertā -viņa būs tik aizgrābta ar notiekošo uz skatuves, ka pat Patmalniecei cauri vai garām redzēs

[Samotrākes Nīke]

Telefonos lūrētāji mani laikam besī visvairāk, nu jopcik, tak spīd tas tavs dārgums pa puszāli, kož visiem acīs un signalizē, ka lai nu kas, bet izrādes skatīšanās gan nebija galvenais iemesls, kāpēc tu esi atvilcies/atvilkts uz teātri. Bet skolēni mūsdienās ir kulturāli, vismaz tajā vienā reizē, kad uztrāpījos teātrī kopā ar grupiņu jauniešu, kas varētu būt 9c. klase, viņi uzvedās priekšzīmīgi

[Broņa]

Man bija tāda draudzene, ar kuru bieži gājām uz teātriem. Un viņa mēdza man pēkšņi ar elkoni sānā iebakstīt, tāpēc ka es pārāk skaļi esot iesmējusies. Pati smieties neuzdrošinājās, vilka smieklus tā kā uz iekšu, tāda sēcoša skaņa iznāca.

Mēs ar bērnu Nacionālā teātrī parasti sēžam ložā pie pašas skatuves. Tur gestapo tantes netiek klāt, jūtamies kā atsevišķā istabā. Viņš runā čukstus, ja grib kaut ko pajautāt. Bet vienreiz aizmirsās un ierunājās skaļi, es gan ar roku paspēju aizspiest muti, bet tāpat jau sākumu visi dzirdēja, pār zāli pāršalca smiekli.

[reno]

Bērnu izrādēs jau pavisam cita jautr''iba, tur viskautko drīkst