Taisnību sakot, esmu dzirdējis arī otrās puses versiju, un tā saka, ka Ū. esot bijis tādā stāvoklī, ka nav noturējis līdzsvaru un vnk nokritis uz braucamās daļas tam auto priekšā. Klāt nebiju, vien saprotu, ka tādā situācijā autovadītājs ir bezspēcīgs neuzbraukt vai izvairīties. It īpaši uz šaurās Artilērijas ielas. Un vispār ... alkohols it kā esot ticis lietots nepārtaukti un lielos daudzumos.
Interesantākā parādība visā šajā lietā ir kārtējo reizi tas, ka cilvēki nosauc braukšanu pa dzīvi, pilnīgi neievērojot nekādus brīdinošos (dzeltenos) vai aizliedzošos (sarkanos) signālus, visādos skaistos vārdos ... "Bohēma", piemēram. Es saprotu, ja vnk nelaimes gadījums ... Bet, ja pieaudzis cilvēks (!!!!!!!!) apzināti ir raustījis aiz ūsām savu likteni, apkārtējiem sakot "es esmu drosmīgs", "jūs bremzējat, bet es - nē", "bohēma", tad ko vēl brīnīties, tipa: "Oi, kā nez' tā sanācis man? Patiešām nesaprotu, kā tas varēja gadīties? Kāpēc manā dzīvē viss tā ir nogājis greizi?"?
Moralizēju? Jā! Kad viss ir normāli, tad par tiem, kuri brīdina, ieņirdzam parasti? Vai uzskatām par svētuļiem? Vai attiecamies pret Dievu kā pret sulaini, kuram uz sitienu jāatrisina "manas "nopietnās" problēmas un nekas nav jāsaņem no manis pretī"? Kad dzīve ir parādījusi, ka tomēr nejauši nekas tajā nenotiek un likumsakarīgi notiek tas vai cits, tad ... atgriežamies pie Dieva, ja?
Konkrētais gadījums ... Nu, tagad dzīve ir sačakarēta visiem visapkārt, iespējams, tāpēc neviens no "saulainajiem draugiem" arī vairs nerādās. Tikai pieaugušie kkā pratīs pielāgoties un sadzīvot, bet bērnam vēl ir jāveidojas un jāaug.
Un vēl par to naudas ziedošanu plenčiem, kuri dzied, tēlo un vēl viskautko ... Klau, kāpēc vienam žūpam (pie lielveikala ieejas ar plastmasas glāzīti, kurā divi centi sēklai ielikti) neziedojam, bet citam ... vēl lepojamies, ka varam saoorganizēties un pārdesmit tūkstošus samest? Viņam, redziet, radošā krīze, bla, bla, bla. Žanim pie Maximas varbūt arī radošā krīze? Vai kāds ir mēģinājis kaut painteresēties?
