hehe... es kā vērotājs, cilvēkus atceros, man pārsvarā reti šitas- redzēts ir bet nezinu kur :)man ir cits trakums- gandrīz vienmēr 100% liekas,ka mani nu gan neviens netceras un nepazīst

Itsevišķi gadījumos,kad aizbraucu uz vecajiem laukiem vai pagātnes pilsētām ... staigāju pa ielām cilēki tie paši kas kādreiz... bet es taču esmu projām jau gandrīz 20it gadus

bērni izauguši...visi mainījušies,nu kurš tādu mani vairs atminas

pēdējā braucienā 2i raksturojošie momenti

Ezers..bērni peldas, šļakstās, es pa krastu bradājos.... atnāk meitene...pazīstu, bijušās kolēģes meita. Sveicina, jautā par ūdens siltumu..atbildu jo nu saruna par tēmu kas runājama ar visiem.Vēl kādus pāris teikmus pārmijam un lai nekļūtu neomulīgi(man ) nolemju notīties uz citu vietu. Turpinājums lidostā- visi stāv rindā uz iekāpšanu , es nekad nestāvu,jo nesaprotu nafik jāstāv. sēžu, ar bērnu kko pļāpājam un pamanu blakus solā to pašu kolēģes meitu

pēc brītiņa viņa mani uzrunā- Labdien Mellene ! Jopcik,tātad tomēr zin,kas es esmu....tagad gan parunajamies mazliet konkrētāk, jo tg zinu zinu,ka viņa toč mani pazīst ...bet pagājuši kādi 15it gadi kopš es viņu kā skolnieci satiku kkur ....un tā man vislaik tur laukos iet

, liekas,ka neviens mani neatceras...bet izrādas, atceras gan

man vēl mati tagad nogriezti un pati jūtos pavisam cita ...bet še tev- sveika Mellenīt, kā tad mammai klājas (pienu pērkot) un kad tagad atkal mūsupusē būsi? (pēc neliela riņķa otrā pagasta galā ) trakums ...