Galdiņi

[baaciens]

Pašpietiekamiem cilvēkiem pietiek ar sevi un savām izdarībām. Nav laika citus vērot

Muļķības! No cilvēku vērošanas var tik daudz mācīties - kā nedarīt Vai pārbaudīt savu intuīciju. Jā, tas ir darbs ar sevi, kur citi palīdz Ja nav laika pavērot, pat esot pie kafijas tases, tad diena nav saplānota pareizi

[olgucis]

man vispār ir neērti pētīt cilvēkus, tāda sajūta, ka viņiem tas varētu būt nepatīkami. Tūkstotis reižu esmu tai sakarā "aplauzusies", jo  mani visu laiku  sveicina sveši cilvēki...  Drausmīgi, vai ne?


Tai pašā laikā es sapņoju uz pāris mēnešiem aizšaut ellē ratā , uz pasaules malu un uztaisīt kādu foršu tūri. Apmesties kādas pilsētas viesnīcā, aiziet uz uz tuvāko ielas kafūzi, paņemt kafiju un kādu vīna glāzi...un klusi vērot, kā šai pilsētā (valstī) rit dzīve, iztēloties, ka esmu daļa no tās. Un pēc pāris dienām lidotu uz citu valsti... tāpatvien, pavērot, kā dzīvo cilvēki uz šīs planētas.

[mellene88]

ooo!! Olguc ! Bingo....par pēdējo rindkopu ...tikai, var to visu arī nebraucot nekur...es dažreiz mēdzu staigāt ar tūrista acīm pa savām ikdienas takām...pavisam ko citu var ieraudzīt uz LV jau pavisam kā tūrists braucu...un tad man ir tiesības lūrēt    

  Kad gaidīju bērnu no nometnes braucam, vairāk kā stundu sēdēju strēlnieku laukumā...valkāties nebija spēka ar čumidānu un karstumā. Atlika vērot interesanti   

[kvadra]

Lasu tīri vai ar skaudību - es esmu pilnīgi ar aklumu sistā - citus cilvēkus vienkārši neredzu.  Atceros savus skolas laikus - skolotāja 45 min. klases priekšā nogrozījusies, bet es nevaru atcerēties, kas viņai mugurā bija!  Nu, tik daudz tik zinu teikt, ka gluži plika nebija....  Kāda vēl nagu laka?!
Citu attiecības, nu tur, kas ar ko salaiž, kas kam kanti sit - pamanu vien tad, kad man to kāds ar pirkstu parāda- vai tad tu nezini, ka....?! 
Vienkārši neredzu to, kas mani neskar un uz mani neattiecas.
Un patiesībā domāju, ka tam varētu būt vēl kāds skaidrojums - esmu nesabiedriska vienpate, ko cilvēki lielākoties apgrūtina, tāpēc es vienkārši NEGRIBU viņus redzēt...

[olgucis]

 Tur jau tā figņa, ka esmu komunikabls tips, bet... pienāk, kaut kur redzēts( iespējams), bet nepazīstams  cilvēks. Smaida, - Čau Olguc, kas jauns dzīvē? Un tad jālauž galva, kas viņš ir? Par ko jāstāsta? Bijušais kolēģis? no kura darba? Par ko jāstāsta? par ģimeni, skolasbiedriem, veselību, draugiem, hobijiem... Ir bijuši gadījumi, kad pusstundu, runāju, pati nezinu ar ko

[Bobs]

Tur jau tā figņa, ka esmu komunikabls tips, bet... pienāk, kaut kur redzēts( iespējams), bet nepazīstams  cilvēks. Smaida, - Čau Olguc, kas jauns dzīvē? Un tad jālauž galva, kas viņš ir? Par ko jāstāsta? Bijušais kolēģis? no kura darba? Par ko jāstāsta? par ģimeni, skolasbiedriem, veselību, draugiem, hobijiem... Ir bijuši gadījumi, kad pusstundu, runāju, pati nezinu ar ko

vot šitais ir toč dramatiski. Man arī tā notiek

[Nāra]

Olguc, šī ir klasika. Nez cik reizes tā ir bijis, arī nesen pusstundu sirsnīgi izrunājos..ar ko, nepazinu, runāja ar mani kā ar vecu draugu. Un tad nesaproti, vai prasīt, kas esi...tā kā neērti. Saistu to ar publisko profesiju...un vecumu.
Kvadra, lūk, attiecības un citu cilveku dzīvi es arī nefiksēju. Visjautrāk ir, ka nekad nepamanu, ka kāda ir stāvoklī, nez kāpēc.

[dip]

Arī esmu nesabiedriska. Bet ļoti patīk būt svešā pilsētā un kļūt par tādu kā filmas skatītāju - vērotāju no malas. Man pat kustības mainās. Nedaudz, bet mainās. Un tad es vēroju. Sarunājos pirmo un pēdējo reizi mūžā ar to/tiem cilvēkiem. Es jūtos nenormāli brīva.
Ļoti patīk klausīties cilvēkos. Ko un kā viņi runā. Pasaka vienu, domā citu, bet vēlas ko trešo. Pasaka it kā kaut ko pozitīvu, bet tu saproti, ka tā ir smalka padjobka sarunu biedram. Patīk man šitais, patīk. Izdzirdēt to, kas nepateikts

[Broms]

... arī nesen pusstundu sirsnīgi izrunājos..ar ko, nepazinu, runāja ar mani kā ar vecu draugu.

Un ja teiktu: "Klau, Nār, toreiz bija baigi foršu un ļoti patika abiem. Davai vēlreiz?"
Uz kurieni dotos? Viesnīcu vai kino?

[mellene88]

hehe... es kā vērotājs, cilvēkus atceros, man pārsvarā reti šitas- redzēts ir bet nezinu kur :)man ir cits trakums- gandrīz vienmēr 100% liekas,ka mani nu gan neviens netceras un nepazīst Itsevišķi gadījumos,kad aizbraucu uz vecajiem laukiem vai pagātnes pilsētām ... staigāju pa ielām cilēki tie paši kas kādreiz... bet es taču esmu projām jau gandrīz 20it gadus  bērni izauguši...visi mainījušies,nu kurš tādu mani vairs atminas  pēdējā braucienā 2i raksturojošie momenti
Ezers..bērni peldas, šļakstās, es pa krastu bradājos.... atnāk meitene...pazīstu, bijušās kolēģes meita. Sveicina, jautā par ūdens siltumu..atbildu jo nu saruna par tēmu kas runājama ar visiem.Vēl kādus pāris teikmus pārmijam un lai nekļūtu neomulīgi(man ) nolemju notīties uz citu vietu. Turpinājums lidostā- visi stāv rindā uz iekāpšanu , es nekad nestāvu,jo nesaprotu nafik jāstāv. sēžu, ar bērnu kko pļāpājam un pamanu blakus solā to pašu kolēģes meitu pēc brītiņa viņa mani uzrunā- Labdien Mellene ! Jopcik,tātad tomēr zin,kas es esmu....tagad gan parunajamies mazliet konkrētāk, jo tg zinu zinu,ka viņa toč mani pazīst ...bet pagājuši kādi 15it gadi kopš es viņu kā skolnieci satiku kkur ....un tā man vislaik tur laukos iet  , liekas,ka neviens mani neatceras...bet izrādas, atceras gan  man vēl mati tagad nogriezti un pati jūtos pavisam cita ...bet še tev- sveika Mellenīt, kā tad mammai klājas (pienu pērkot) un kad tagad atkal mūsupusē būsi? (pēc neliela riņķa otrā pagasta galā ) trakums ...

[Nāra]

Mani arī atceras, mani tas kaitina, ka optikas centrā vai kur atceras, nepatīk. Citi varbūt justos pagodināti, bet man negribas tik personiski. Parasti atceras tādus mazliet nestandarta cilvekus, klasiskos nē.
Rindā uz iekāpšanu arī stāvu, jo cik nav dzirdēts, ka pēdejiem ļotenē vietas neatrodas, tas arī visiem ir iemesls stāvēšanai, negrib riskēt.
Bobīša tēmu attīstām..

[Bobs]

par to atpazīšanu, es biju mēms. Vienā epizodiskā situācijā, pustumsas apstākļos mani uz pirmo acumirkli atpazina cilvēks, kas pēdējoreiz mani bija redzējis pirms daudzpadsmit gadiem, kad biju pilnīgi citā svara kategorijā. Pie kam tagad es biju tumsā, pižiku galvā, ar brillēm un bārdu un mīnus 20 kg. Jopcik, kā vēl būtu jāmaskējas, lai neatpazītu. Es, protams, uzreiz neatcerējos kā viņu sauc.

[mellene88]

Narčik...toties es nekad pirmā neeju klāt un NEKAD nevienu 1ā neuzrunju :d Drīzāk tad aiziešu uz otru ielas pusi,lai nav jāsveicinās(jo nu...mazums mani netcerās )  

par tām rindam pirms izlidošanas,tas man toč liekas kkads postpadomju desu rindu sindroms  es nezinu kas tās par ļotenēm kur vietas netrodas..un nezinu kas tas par gadījumu,kad to nekompensētu, ja nu notiek tāds brīnums un es vienalga paļaujos uz savu karmu..stāvi vai nestāvi, būs tā, kā jābuut (tad nafik stāvēt?)

[Nāra]

Tas taču ir oficiāli atzīts fakts, ka aviosabiedrības pārdod vairāk biļešu nekā ir vietu lidmašīnā. Kompensē- jā, bet tas var izjaukt visus plānus. Parak bieži par to raksta, vot i ļaudis uztraucas un rindo.