Saņemšanās...

[Margo]

Daudzu dzīvē piedzīvotu nelaimju dēļ došanās uz kapiem man ir ārkārtīgi smaga...pie Inešuka taisos jau mēnešiem...zinu ,ka kaps nav sevišķi kopts. Esmu saņēmusies un drīz viņu apciemošu. Zinu,ka pēc tam man būs ārkārtēji slikti nedēļām...

[Spārka]

Es vienmēr domāju, ka kapos ir čaula, nav tur, ko darīt.
Bet latviešu dzīvesziņas kods saka - jāiet.
Par ineshuku bieži domāju, tik gaiša dvēsele noteikti ir ļoti gaišā vietā.

[Margo]

Inešuks ir pie vecākiem...kur vēl gaišāku vietu...

[Nāra]

Ĺoti bieži atceros mūsu sarunas ar Ineshuku - par seriāliem, pt, vīnu...Reizem domāju- varbūt Tex šeit nenāk, jo nav Ineshuka. Es arī labu laiku pēc tam te nenācu, bet re kā dzīve turpinās, atceros gan ik pa laikam. Tad domāju, vai Margo nav tā pati sieviete, no kuras meita tomēr nepaņēma kaķi, interesanti pastāstīja par to foršo sievieti. Par kapiem un to sajūtu nezinu, jo man nav kapos neviena tik tuva cilvēka, ka būtu turp jādodas.

[kvadra]

Kādreiz, savos padsmit gados, man patika klīst pa kapiem. Staigāju pa Meža kapiem, visādu rakstnieku, dzejnieku, kultūras darboņu kapavietas nejauši atradu... Viena pati. Brrrrr........
Tagad - man jāsaņemās, lai aizietu pie savējiem. Laikam tā - jo vairāk ar gadiem savu tuvo ir TUR un jo tuvāk nāk ar gadiem pašai tas smilšu kalniņš, jo nepatīkamāk un kkā... biedējošāk, vai.
Lai piedod man Inešuks, es nemeklēšu viņas kapu. Lai arī atceros. Un bieži nodomāju par to, ka redz, kā dzīve turpinās, tāpat kā turpināsies bez ikviena no mums, arī bez manis kādudien...

[tuk]

Man kkā nav nepatīkamu sajūtu kapos.
Tuvo kapavietu uztveru gandrīz kā sava īpašuma pagarinājumu - mīļo mūža mājas.
Ik pa laikam vilkme apskatīties vai viss godam, kārtībā.
Pēctam tāds miers iestājas.

Nez kā Inešuka Murisonam Oktaviānam klājas...

[Broms]

Ar kapiem man ir divējādas sajūtas...
No vienas puses - tur ir tikai izmantotā čaula. Kam  tikai pelni...
Bet man patīk tas, ka ir kāda vieta, kur es varu "aprunāties". Nu jā - mes to varam domās un blā, blā, blā...
Es vēlos uzskatīt ka ir tepat blakus - nepilni 2m.
aizbraucu, apsēžos uz soliņa un domās saku: 'Redz tēt.. Man ir tas, par ko sapņojām. Es to paveicu. Paldies par skarbiem vārdiem.."

[Bobs]

man nav nepatīkamu sajūtu. Bet tajā pat laikā esmu vissliktākais kapu apmeklētājs, kādu var iedomāties. Jo pat pie tuvajiem cilvēkiem neesmu speciāli braucis uz kapiem. Galvenokārt jau tādēļ, ka neesmu saņēmies saplānot laiku, lai aizbrauktu, jo tas nav tepat blakus un nav arī pa ceļam. Nelepojos ar to, tur drīzāk jākaunas, bet es arī pats negribētu, lai pie mana kapa kāds nāk un sēro vai gremdējas atmiņās. Es neesmu tādā sajūsmā par dzīvi, lai uzskatītu, ka to pēc tam ir jēga cilāt un atminēt. Nākamajiem cilvēkiem jāskatās uz priekšu, nevis jāgremdējas vairs nevajadzīgā un neiespējamā pagātnē.