Kādreiz, savos padsmit gados, man patika klīst pa kapiem. Staigāju pa Meža kapiem, visādu rakstnieku, dzejnieku, kultūras darboņu kapavietas nejauši atradu... Viena pati. Brrrrr........
Tagad - man jāsaņemās, lai aizietu pie savējiem. Laikam tā - jo vairāk ar gadiem savu tuvo ir TUR un jo tuvāk nāk ar gadiem pašai tas smilšu kalniņš, jo nepatīkamāk un kkā... biedējošāk, vai.
Lai piedod man Inešuks, es nemeklēšu viņas kapu. Lai arī atceros. Un bieži nodomāju par to, ka redz, kā dzīve turpinās, tāpat kā turpināsies bez ikviena no mums, arī bez manis kādudien...