Bērnības dienu "dārgumi,dārglietiņas"

[olgucis]

no bērnības dārglietām, nekas daudz nav palicis, viss kaut kas ir bijis, stikla bumbiņas, konfekšu papīriņi, gultņu lodītes, pogas... Nekas no tā vairs nav palicis, varbūt pogas... Bet šis tas vēl ir : 1910. gada papīra 100 krievu rubļi; grāmatas, ko vecais mammis man lasīja vakaros, kad redzu, joprojām viņas balss ausīs skan ;o)) - 1972.gada Sidraba smildziņa ar Kārļa Sūniņa ilustrācijām;  1962.gada Brigaderes Sprīdītis ar Kārļa Freimaņa ilustrācijām; 1958.gada Raiņa Zelta Zirgs arī Freimaņa ilustrācijas; 1959.gada Poruka Stāsti ar Džemmas Skulmes ilustrācijām; 1957.gada Jaunsudrabiņa Baltā un Zaļā grāmata, pirmā ar autora ilustrācijām. Fāteris bija dulls uz grāmatām un kad piedzimu tās mani gaidīja. Protams, ka joprojām plauktā. Un vēl no bērnības laikiem, liekas biju kādā 3 klasē, vasarās nometnē, kāds mākslinieks man uzdāvināja no koka izgrebtu suņuku... joprojām vienmēr līdz - somas kabatiņā. Sargā mani ...

[diddly]

oi,Olgucis bliezh pa kultūrvēsturi

[Lilith]

Man bija (joprojaam ir) vaajiiba uz rotas lietaam: krelles, auskari, vecmammas piespraudes bija topaa. Un veel man bija augstpapeezhu kurpes - kaut kaads braakjis, katra tupele cita izmeera, bet tas netrauceeja ceeli klunkureet apkaart.

[Bobs]

es tā padomāju, bet baigos Zālamana dārgumus īsti neatceros. Mani "dārgumi" nebija pazemē slēpjami, - tie bija auto modelīši un velosipēds

[ragana]

Pasaku grāmatiņa par Īkstīti, pirmskara izdevums ar fantastiskām ilustrācijām. Piederēja manai vecmāmiņai, tēva mammai. Mums iedeva paskatīties tikai tad, kad aizbraucām ciemos. Kā es to grāmatu gribēju!!!
Otras vecmammas kabatas lakatiņš un lakats, ko viņas tēvs atveda no Amerikas (viņš tur nostrādāja ilgus gadus). Vecmamma retumis atļāva paskatīties.
Mammas augstpapēžu kurpes (baigi smukās, pat tagad varētu vilkt), atceros tikai 1 reizi, kad viņa tās uzvilka. Es bieži ar tām klumzāju riņķī, bāriens bija garantēts katru reizi.
Bēniņos stāvēja lāde ar ļoti skaistām kleitām. Mēs ar māsu bieži izpucējāmies un spēlējām dažādas spēles. Vecmamma ļoti dusmojās, jo izrādījās, ka kleitas bija piederējušas mammas mirušajai māsai, acīmredzot atgādinājums bija pārāk sāpīgs. Tad mēs to vēl nesapratām.

[reno]

Manai mammai arī bija nenormāli skaistas tumši brūnas zamša spicpapēžu laiviņas -franču! Tagad tieši ar tādām visas glamūrīgās dāmas pa sarkanajiem paklājiem staigā. Diemžēl tajā brīdī, kad man viņas derēja, tādas galīgi nebija modē, bet tas, ka kaut kas sevišķs, vienalga sapratu.

[diddly]

padomāju par to bāršanos...labāk,lai bēnoņos pūst,nekā bērniem ir nodarbošanās.
mammai skapī,zīdpapīrā ietītas,noglabātas tādas panzīda ,samta puķes,pie kleitas,kā ciklamenas,man ļoti patika. Neatceros,ka viņa tās būtu kkad pie kleitas likusi,liekas,arī kāda sena piemiņas lieta. Man atļāva paskatītites.

[Spārka]

Te attīstās paralēlā tēma - ko gribējām, bet nedabūjām. Mammas mākslīgās puķes pacilāt jau ļāva, bet ne vairāk. Vienas bija melna samta ar zelta brokātu, a la orhidejas.. ai!
Vēl man vecmāmiņa reizēm izsniedza astrologa Sēnija horoshopu. "Atpūtu" iesējumus ļāva lasīt, bet prātīgi.

[ragana]

Vēl man patika vecmammas Siguldā pirkts spieķis.  Viņa to nelietoja, bet mums arī neļāva. Bet kurš gan klausīs.

[olgucis]

kad savārīju kārtējās ziepes, kas ar mani notika diezgan bieži, mani ieslēdza vannas istabā, lai es pārdomātu savas uzvedības nianses. Lai tas laiks nebūtu bezvērtīgi norakstīts iz dzīves, lielajā ūdens vārāma katlā tika paslēptas pāris grāmatas(tieši šādiem gadījumiem). Reiz tik tālu aizrāvos ar lasīšanu, ka lūdzu,- Mammu , nu lūdzu, vēl piecas minūtes !.. Liekas, tā bija pēdējā reize. Mani atzina par nelabojamu. Kopš tā laika, audzināšanas nolūkos, aizliedza lasīt, divas, trīs dienas... Arī tas nelīdzēja, lasīju ar lukturīti zem deķa...