Ja jau varētu nopirkt garšīgus konservus...
Ievārījumus, cik esmu pirkusi, neviens mājās neēd, negaršo nevienam miltainā mērcē peldošas trīs zemenes. Manējos izēd, tikai, protams, kādam jāuznes un jānoliek pie deguna.
Plūmju kompotu saldējuma kokteiļos izrij visu un paprasa vēl. To piepirkt vienkārši nav iespējams.
Sīrupi arī no tā, kas kokā, dārzā un mežā. Cukurs un gāze, protams, maksā, bet ne dārgāk kā veikala produkts, turklāt ar zināmu sastāvu (cukuram, protams, atliek tikai ticēt).
Šogad iebāzu kabačus ar papriku un sīpoliem, tipa marinētus. Eksperiments, bet izrādījās veiksmīgs.
Lečo pieburkoju, to noēdīs un paprasīs vēl. Vīrs pie pēdējās pērnā gada burciņas teica – šitas ir jātaisa, kaut vai būs jāpērk tomāti un pārējais, bet nekas cits klāt nestāv. Tomāti nav jāpērk...
Domāju ko vēl ieburkot.
Gurķi pirktie ir par stipru un etiķainu, tos arī neviens neēd. Droši vien var atrast arī tos vienus, ko varbūt ēdīs, bat tāpēc pārbučot spaini ar vardēm, cerībā, ka tas princis tur tomēr ir...?
Kā parasti – katram savs. Es arī dzīvoklī pamanījos sev pa kādam ievārījumam ievārīt, lai būtu tas, kas man garšo. Tagad vispār nav jautājumu. Gurķus pirkt marinēšanai gan roka neceltos, bet kad atdeva maisu, tad ieliku burkās ("Kā trixarinēt gurķus" – gan jau kāds atceras). Es izvēlos pastāvēt pie plīts un ēst to, kas garšo (un kam nav jābrauc pakaļ padsmit kilometrus...). Bet ja vieta spiež un veikala produkti garšo – normāli, katrs savus resursus izlieto kā grib.
