Nav labi apspriest cita ģimenes modeli, bet ja no pats to afišē, tad tas ko es gribu piebilst ir sekojošais. Ir ļoti cienījami, ka tiek realizētas rūpes par ģimeni sapelnot pietiekami, lai sieva varētu... Un te parādās galvenā problēma. Jautājums ir par rīcības un izvēles brīvību. Vai rūpes par naudas pelnīšanu tiešām ir pamatotas ar to, lai sievai būtu izvēles brīvība, jeb tas ir tādēļ, lai viņai būtu šķietama brīvība vīra noteiktajos rāmjos. Kāda ir patiesā sievas izvēle šādos apstākļos? Vai viņai ir izvēle laist bērnus agrīnā vecumā bērnudārzā un realizēt savu karjeru? Jeb "atļaušana strādāt" aprobežojas ar iespēju vāķīt vēl citus sīkos bērnudārzā - drošā vietā, kur nespīd karjera un citu pieaugušo sabiedrība.
Man šis modelis šķiet vērsts uz "kas maksā, tas pasūta mūziku", ar to ierobežojot personas izvēli. Ir labi, ja tai personai nav ambīciju uz ko vairāk. Bet laikam jau ja būtu, tad viss būtu citādi.
Jā, un ja izlasījāt šo, paskatieties tās 20 sekundes Mihalkovu norādītajā vietā. Tas ir par to pašu.
Katrs, protams, meklē sev ko citu. Par sevi runājot, es jau no paša sākuma meklēju otrpusi - māti saviem vēl tai brīdī nebijušajiem bērniem nevis otrpusi - biroja zvaigzni kādā iestādē vai firmā. Sakarā ar to, ka otrpuse par to bija informēta jau pirms laulības un ar varu es viņu ar sevi neapprecināju, tad iepriekšminētais tika iekļauts agrāk pieminētajā nerakstītajā laulības līgumā. Ja nepatika kas, varēja taču mierīgi sev kādu citu atrast. Tieši tāpat kā es pildu to, ko mana otrpuse no manis ir sagaidījusi/sagaida, tā es sagaidu, ka viņa pildīs to, ko no viņas sagaidu es. Manuprāt, pamatoti un taisnīgi.
P.s. Par nodošanu bērnudārzā agrīnā vecumā.
Sieva ir pabeigusi pedagogus Latvijas Universitātē, esam pa reizei pārrunājuši to, ko viņai tur ir borējuši pasniedzēji. Neatceros, vai oficiāli, vai čukstus, bet studentiem ir tikusi sniegta informācija, ka vecums, li'dz kuram sīcim blakus ir vajadzīga māte, ir 3 gadi. Pretējā gadījumā - lielāka vai mazāka nedrošība (ja pareizi atceros) visa mūža garumā. Lūk, šai kontekstā, mans uzstādījums ir, ka mēs ar sievu esam priekš tā, lai iedotu maksimāli iespējamo saviem sīčiem ne tikai materiālā ziņā, bet arī visā pārējā. Sekojoši (atkal saku, - katram būs savs ieskats uz šo, bet šeit es skaidroju savu un otrpuses nostāju), ir nepareizi ziedot savu sīču vienalgako, aizejot strādāt agrīnā vecumā, lai nopelnītu lielo eiro. Zūd pareizā attīstības tendence - bērniem ir jābūt kaut vai par nieku gudrākiem, laimīgākiem, turīgākiem, drošākiem un visādi citādi labākiem par saviem vecākiem. Tikai tad no paaudzes paaudzē viss notiek pareizajā virzienā.
