Urā!
Lūk, ko man tēvs aizvakar pastāstīja (viņš manai versijai nepiekrīt, ja nu kas).
Vārdu sakot, pēc WWII, kad vectēva dzirnavas sabumboja, viņš sāka strādāt par mežsargu, un valsts viņam iedalīja mežniecības māju, kur dzīvot. Tur arī nodzīvoja līdz kaut kādām 90.to beigām. Tēvs tur piedzima un uzauga, es tur visas bērnības vasaras pavadīju. Pēc tam tur īpašnieki atnāca, pārpirka kādas reizes, tagad pajauna latviešu ģimene nopirka un sāka saimniekot. Vārdu sakot, viņi šovasar ir ielējuši pamatus vai nu jaunai mājai, vai daļēji pārnesīs veco.
Tēvs katru gadu brauc skatīties savas bērnības/jaunības vietas.
Tad nu tā!
Pamatus rokot, īpašnieki ir nejauši atraduši metru(?) zem zemes senas rijas pamatus, rijas krāsni, blakus vēl kūts pazīmes!
NEVIENS nekad nebija zinājis, ka tur pirms tās mājas ir vēl kas bijis.
Ne vietējie, ne arī kāds cits.
Tās ēkas nav pazudušas ne WWII laikā un, spriežot pēc nostāstiem, pat ne WWI laikā.
Es pats tur bērnībā piedalījos vienas vecas kūts nojaukšanā, un tā bija bez nekādiem pamatiem - nojauca, sazāģēja malkā, nekādas pēdas nepalika.
Pastāstiet, mīļie draugi, kurš pirms >100 gadiem izdomāja rijas pamatus ar biezu zemi apbērt, nevis vienkārši savākt akmeņus kaudzē?
Un ar kādiem Kamaziem un buldozeriem to aizpagājušā gadsimta beigās, ja ne ātrāk, izdarīja?