Paldies jums par atbalstu! Socdienests ir piesaistīts un iespēju robežās dzīvi atvieglo, bet manu psiholoģisko slodzi tas diemžēl nemazina - katru dienu noskatīties, kā viņš kluknē pie loga un gaida nāvi, vairs īsti nepazīdams dzīvokli un ielu, kur nodzīvojis pēdējos 50 gadus, un reizēm pat aizmirst, kas notika ar mammu, un prasa man, kur viņa palika - nu kā lai tur saglabā veselo saprātu... Un tagad man vēl viņam jāmelo, ka man ir atvaļinājums - un kaut kad viņam tomēr var pielekt, ka man par garu tas atvaļinājums, nav tā, ka viņš galīgi neko nesaprot, citreiz ir pilnīgi saprātīgs un tad atkal - a kas šitā par ielu un kas šis par dzīvokli?
