Lasot diskusiju par maisiņiem sapratu, ka ne visi saprot, kas tad īsti ir Zero Waste un, ka man beidzot jāatrod laiks par to parunāt. Tātad, te nu būs.
Lai arī nosaukums pasaka priekšā, kāds ir mērķis, ne viss šajā lietā ir tā, kā izskatās. Zero Waste nav tikai pirkšana dabīgā iepakojumā un šķirošana pēc tam, tā ideja ir daudz plašāka. To, lai atkritumu nebūtu, panāk ar pieciem soļiem:
1. 3x padomāt, pirms pirkt.
No kaut kā atteikties un nepirkt lieku. Šī soļa būtība ir vienkārša, bet ne tik viegli izpildāma, kad jādara. Pirms ņemt kādu lietu un likt savā iepirkumu grozā, kārtīgi padomāt - vai man tiešām šo lietu vajag? Vai es tiešām jutīšos ļoti slikti, ja man tās nebūs, vai varbūt es to pērku ieraduma pēc un varu pierast pie dzīves arī bez tās, bez milzu diskomforta? Vai es nevaru šo lietu aizstāt ar citu - videi draudzīgāku? Tas pats attiecas uz lietām, kuras dod bez maksas - bukleti, suvenīrpildspalvas utt. Pirms paņemt tās, jo dod taču bez maksas, padomājiet, kas ar to paņemto lietu notiks pēc tam. Vai bukletā ir tiešām aktuāla informācija, kuras dēļ to paņemt, vai tas ir tā - "hm, interesanti, varbūt kaut kad palasīšu", kas vēlāk atkritumos vien nonāk? Vai pildspalva tiks lietota, vai tā mētāsies līdz kāds pieņems lēmumu to izmest? Neatbildiet man, atbildiet sev, godīgi padomājot par to, kas parasti notiek ar šādām lietām, kad tās nonāk jūsu mājās? Nav svarīgi, cik tas maksāja, svarīgi ir - cik lielas izredzes tam ir nonākt miskastē minimāli lietotam. Jo mazāk tam redzat pielietojumu, jo mazāk jums to vajag. Tas nenozīmē atteikšanos no visa, kas iepriecina, bet padomāšanu pirms kaut ko likt savā groziņā - gan fiziskajā veikalā, gan virtuālajā.
2. Samazināt apjomus
Ceturtā zilā blūze? Protams, kur nu bez tās. Pirmās trīs nevilku, šo vilkšu noteikti! Beidzam sevi mānīt - mums to nevajag. Labāk piecu lētu vietā nopirkt vienu, bet kvalitatīvu, kas kalpos ilgi. Runa nav par vienu blūzi vispār, bet, ja skapī ir 30, bet reāli tiek valkātas (Jā, valkātas, nevis uzvilktas 1-2x) kādas 5-8, tas taču jau parāda, cik lieka tomēr ir un, ka tam papildinājums nav nepieciešams. Torte katru vakaru? Varbūt tomēr nevajag, varbūt pietiek, ja 2x nedēļā? 15to krūzi, kas ir tik smuka, ka... mājās krās putekļus tāpat, kā vēl 10 citas, kas arī bija tik pat smukas, varbūt tomēr nevajag pirkt? Jo mazāk lietu mājā, jo mazāk putekļu un arī gaiss svaigāks. Kāpēc pirkt mazāk? Pirmkārt jau tāpēc, ka jebkas, ko jūs nopērkat, tāpat ar laiku kļūst lieks, ja to nelieto un tad tas kļūst par atkritumu. Otrkārt, tirgus strādā tā - ja būs pieprasījums, būs arī piedāvājums. Kamēr mēs pērkam, tikmēr ir pieprasījums - zīme ražotājam, ka mēs to gribam, ka par to var dabūt mūsu naudu. Bezjēdzīgu lietu ražošana (Arī vajadzīgu, bet mūsdienās nevar pastāvēt situācija, ka cilvēkiem ražot vispār neko nevajadzēs) ne vien nelietderīgi iztērē dabas resursus, kuri nemaz neizsmeļami nav, kā gribētos domāt, bet arī rada piesārņojumu. Jo mazāk tiks pirkti visādi nevajadzīgi štrunti, jo tīrāku gaisu paši elposim.
3. Lietot atkārtoti to, kas mums jau ir.
Primāri tas nozīmē, ka, pirms dodamies uz veikalu pēc jauna palikņa karstiem katliem, vajag mājās paskatīties, no kā to varētu uzmeistarot, lai nav jāpērk. Maisiņu tēmā minētie Padomju laiki šajā ziņā bija tiešām tuvu ZW principiem, lai gan nevis aiz apzinības pret dabu, bet aiz tā, ka neko dabūt nevarēja. Cilvēki savas lietas laboja, nevis meta prom pie sīkākā bojājuma. Aiznest apavus pie kurpnieka, nevis pirkt jaunus, biksēm slēdzēju pāršūt, nevis izmest bikses, salabot vadu, nevis izmest visu naktslampiņu utt. Plauktu jaunajam puķu podam uzmeistarot no kādas mēbeles, kurai tāpat pēdējās dienas rit un kas būtu aizstājama. Tāpat pie šī piederas nepieciešamo lietu meklēšana vispirms secondhand veikalos un tikai tad, ja tajos nevar atrast, doties pēc jaunas mantas. Arī stāsts par iešanu pēc burkāniem ar maisiņu, kurā reiz bijusi iepakota maize, piederēsies pie šī punkta.
4. Šķirošana.
Šķirošana ir tikai ceturtais solis, jo, ja pirmos trīs ievēro pēc labākās sirdsapziņas, nekas daudz ko šķirot nepaliek. Ja jau tiek pirkts mazāk un atkārtoti izmantots tas, kas jau ir iegādāts, šķirošanai paliek vien tas, kas jau nolietojies līdz vairs neizmantojamam līmenim. Šķirošana sākumā liekas ķēpīgs process, bet pie tā diezgan ātri pierod. Šobrīd jau netā var atrast gana daudz informācijas par to, kas kurā konteinerā liekams, kur likt nolietotās elektropreces, kur baterijas, kur medikamentus, tekstilu utt.
5. Izmest to, ko tiešām vairs nevar ne salabot, ne atkārtoti lietot.
Šis ir punkts, līdz kuram uzcītīgākie Zero Waste piekritēji cenšas nenonākt. Bet, ja pēc labākās sirdsapziņas pildīti augstākie punkti, nav obligāti sevi jāgrauž, ja kaut kas tomēr ir novests arī līdz šim te. Tas tik un tā būs jūtami mazāks apjoms, nekā augstākos punktus nepildot.
Nereti cilvēki domā, ka Zero Waste, tas ir dārgi un viņi to nevarēs atļauties, jo tas balstās uz kvalitatīvu, ilgmūžīgu lietu iegādi, bet tās, kā zināms, nav lētas, taču - ja pirmos divus soļus pilda tiešām kārtīgi, naudas paliek pāri gana daudz, lai varētu pirkt tās kvalitatīvās lietas. Šīs kultūras būtība nav palīdzēt ietaupīt. Tas ir dzīvesveids, kas māca maksimāli efektīvi lietot esošos resursus, lai nebūtu jāpērk tik daudz un attiecīgi arī - tik daudz jāizmet.
