Par tiem pensijas gadiem, pat nezinu... Fāteris , savā laikā, sapņoja, pensijas laikā pārlasīt visas savas grāmatas, ar kurām pārkrāmēti plaukti. Faktiski nekas no tā nesanāca, redze bija par švaku, intereses arī vairs ne kādas. Vecīši sapņoja par mazbērniem, bet sīkie tika audzināti ellē ratā un atvesti atrādīt labi ja reizi 2-3 mēnešos. Mammucis teicās, kopšot mazdārziņu, bet jau pēc pāris gadiem esot pensijā, ne īsti tās veselības, ne īsti vajadzības, pāri ielai kādā sīkbodē visu vajadzīgo jebkurā gadu laikā var nopirkt. Un labi atceros, kad pēc gadiem 70 ne vienam ne otram bez palīdzības ne iekāpt vannā ne izkāpt no vannas nebija pa spēkam. Kā arī no tās sērijas, kādai paziņai trīs-istabene ir pārblīvēta ar vēl krievu laikos iepirktām "vērtībām", ar dziļu domu, ka noderēs sīkajiem pūrā. Un tas ir fakts, ka sīkajiem bez vajadzības visas tās, ar gadu desmitiem putekļos glabātās, tējas un kafijas servīzes, glāzes, dvieļi un galdauti... kur nu vēl to 30 gadu veco čehu sekciju. Sākot savu dzīvi, viņi gribēs savu.
Manis prāt, vispār neko nevajag plānot uz priekšu. Jādzīvo šai dienai. Kad nāks rītdiena, tad arī risinās problēmas. Vienīgais, ko esmu izdarījusi, nomainīju vannu pret duškabīni. Un jau tagad pēc viņas skumstu... šad tad. Pensijā ... nu pensijā pindzelēšu, varbūt, kādos no Memrise bezmaksas kursiem pieteikšos, lutināšu sevi, droši vien, ja veselība būs aktuāla, varētu reizi gadā un kādu vietējo vai Lietuvas sanatoriju aizbraukt ar SPA ekstrām, bet sezonā uz nedēļu divām uz kādu kūrortu atvilkt elpu. Vispār tā doma par mājiņas noīrēšanu jūras krastā man arī liekas pievilcīga... Man nepatīk neko plānot, jo parasti maz kas piepildās un tas man bojā garīgo.