Strādāju vēlēšanu iecirknī. Atnāk kundzīte - 88 gadus veca. Uzpucējusies - kostīmā, pieskaņotā cepurē. Un minūtes 20 mūs tribulierēja - kāpēc sarakstos nav vienas partijas vadītāja? Ko lai viņa dara? Respekt, ka partiju nenosauca, tāpēc mēs centāmies viņai skaidrot, ka vadītājs droši vien ir citā apgabalā. Lai balso par sarakstu. Bet nē, kāpēc nav vadītāja. Viņa teica, ka tā ir nopietna lieta, viņa nevēloties savu balsi zaudēt. Visu cieņu!
Tad es vēl domāju - mums katram ir viena balss. Levits atsijā sarakstus. Pēta kandidātus, skatās, kā balsojuši Saeimas balsojumos. Analizē, prāto. Viņam viena balss. Un mazam meža dīvainītim arī viena balss. Un tiem, kuri neaizgāja - arī pa vienai balsij.