Pļāpājot ar Krimsonu par veselības lietām, man pielēca apziņa, ka patiesībā man drusku pietrūkst vietas, vietnes vai vnk domubiedru ar ko papļāpāt par saviem vērojumiem veselības sakarā, nepretendējot uz zinātniskām pamācībām vai klīniskiem pētījumiem.
Bet bik ievadam, ja nu kādam interesē..
Nē, es neesmu vegāns vai veģetārietis, nepārprotiet. Es vnk mazāk kā agrāk ēdu gaļu un bieži no tās izvairos. Cūkgaļa man sajūtu līmenī ir par treknu, no vistas man metas neizskaidrojami iekaisumi (gadu gaitā novērots). Liellopa gaļa ir ļoti spēcīga, to vajag maz, tītara gaļa ir salīdzinoši neitrāla. Bet ja varu, izvairos vai pievēršos kādai zivij. Kādreiz man tas liktos absurdi. Kārtīga porcija sulīga šašlika ar rīsiem, ketčupu un kolu toreiz bija dievīgs ēdiens. No tā pat fiziski varēji sajust, kā uzbriesti un spēks vairojas. Diemžēl vairojas ne tikai spēks, bet tam nāk līdzi masa un līdz ar to slinkums, mazkustīgums utt. Alkohols kā dzīves norma, jo kas gan var būt labāks kā iešaut pāris glāzes pēc stresainas dienas.. Vienlaikus pats priecājies, ka esi savas dzīves noteicējs (haha) un tev vairs nav jānopūlas ar kaut kādiem bezjēdzīgiem treniņiem, jo liela slodze drausmīgi riebjas, skriet vispār nevaru ciest. Viss notiek, dzīve iet uz augšu (?) un šķiet, ka tā būs vienmēr.
Tā paiet laiks un krietni pēc 30 gadu sliekšņa pārkāpšanas negribīgi tikai pats sev esi spiests iekšēji atzīties, ka izskaties pretīgi, jūties draņķīgi, neesi izgulējies, tev ir uzblīdusi seja un uzpampis ķermenis. Nevienam nekad to neatzīsti, bet pats pie sevis saproti, ka pats sev riebies. Ārēji jau viss ir skaisti. Un tad pienāk brīdis, kad brūk visa šī iedomu pasaule. Pienāk krīze. Krīze visās jomās vienlaicīgi. Sagāžas arī veselība kā kāršu namiņš. Paliek melna pasaule un ... eh.. ko nu par depresijām, pieņemsim, ka tikai slikta pašsajūta. Tas prasa gadus, lai kaut cik.. kaut cikkk normalizētu stāvokli. Tajā posmā, kad "uz izjukuša plosta jūras vidū centies grābstīt kopā dēļa galus un sasiet tos ar kurpjušņorēm", tad neesi spējīgs domāt par cēloņiem, kāpēc tas viss tā. Bet cilvēks jau zvērs živučijs un pamazām no visa izķepurojas.
Tomēr situācijas stabilizēšana vēl neliecina, ka jūties baigi labi un krīzes vilnis nereti dod atvilni. Iet gadi, tu kaut ko esi mainījis, pat daudz mainījis, situācija ir kā šķiet o.k., tomēr līdz galam labi nejūties. Es to izlaboju ar fiziskām aktivitātēm. Sasniedzu vēlamo vizuālo un fizisko rezultātu, bet nebiju vēl pietiekami mainījis savus dzīves paradumus, lai līdz galam sevi sakārtotu (līdz galam jau nemaz nevar, vai ne?) Palika jautājums par to - vai gadījumā tas, kas mani iekšēji bojā - vai tas nerodas no pārtikas, ko ēdu un šķidrumiem, ko dzeru..
Tagad jau es zinu, ko un kā mans organisms vislabāk pieņem, pārstrādā un gūst labumu, bet līdz tam bija jānonāk pakāpeniski.. Es pat nezinu, ko likt pirmajā kaitnieka lomā - alkoholu vai cukuru (saldumus).. Baigi grūti no tiem pilnībā atteikties, bet kad esi atteicies (kaut uz pāris dienām), visas lietas aiziet kalnā.. Pašsajūta vnk lidojoša, miegs kā suslikam. Iekaisumi pāriet paši no sevis.
Tikai viens ārsts man šito tika teicis - vajag samazināt cukuru.. Viņa neteica izslēgt, bet tas man lika aizdomāties. Un sākot interesēties vairāk par veselīgo pārtiku nonācu līdz šokējošām atklāsmēm par kaudzi citu produktu, kas veicina cilvēkam iekšējo iekaisumu veidošanos.. baltie rīsi, kartupeļi, kviešu milti, praktiski visi saldie augļi (kā fruktozes avots), kur nu vēl augļu sulas (tīrs cukurs/fruktoze), piena produkti.. Paliek baigi maz ēdamu lietu

Bet kad skatos tos starojošos cilvēkus, kas stāsta savu pieredzi, rodas nepārvarama vēlme pašam arī tā sajusties.
Taču es vairāk to uztveru nevis kā dogmu, bet kā ārstniecību. Ja vajadzīgs sevi sakārtot, kādu laiku vajag piespiesties un ēst pārdomātas zaļbarības lietas. Plus fiziskās aktivitātes. Krist atpakaļ jau var paspēt vienmēr. Ja vien vēl būs vēlme atgriezties agrākajā un sākt pēc tam visu no sākuma..