Man jau šķiet, ka atslēgvārdi = ieklausīties sevī! Nevis skriet pakaļ tam, ko kāds teicis un rakstījis.
Diemžēl, arī manā ģimenē ir kāds, kurš pie teju katras ligas saka - bet Tu padzer to sodas ūdeni!
Man pašai ir viennozīmīga atziņa, ka esmu gaļēdājs, bet es aizvien retāk un retāk tiešām gribu gaļu. Un ja šķiet, ka gribu, tad apēdu tikai sīku gabaliņu un viss. Kādreiz - sulīgās, treknās mammas ceptās karbonādes, šašliku iesmi, kotletes - tā bija manta!
Tagad - pāris gabaliņu šašlika vai puse no karbonādes un basta.
Zivis kādreiz riebās, bet tagad jūras veltes ir tas, kas tiešām patīk. Tvaicētas, cepeškrāsnī gatavotas, svaigas (galvenais, lai nav asakainas).
Esmu atklājusi lēcas - fantastisks produkts!
Dārzeņi, kas reiz riebās ir "must have" - seleriju kāti un saknes, kabači, ķirbji, cukini, paprika, sīpoli, ķiploki, puravs, burkāni, avokado un jā, arī fenhelis
Augļi nekad nav bijuši mīļi
Katru sezonu saku - kā gribētos pieēsties zemenes / ķiršus u.t.t. un kad viss tiek sagādāts, tad sauja vai divas jau ir daudz
Tā ir tā nesaprotamā sajūta - smadzenes saka, ka grib, bet organisms - tuč, tuč un basta!
Esmu vienmēr teikusi, ka neesmu nekāds zālēdājs, bet tik daudz rukolas, spinātu un citu salātu kā pēdējos gados, pat neatceros, kad būtu ēdusi.
Un nē, es nedzīvoju veselīgi un varbūt arī negribu. Pēc sava pelēko zirņu izaicinājuma tik ļoti sakārojās ar mizu vārīts kartupelis ar plānu sviesta kārtiņu un sāli, ka nenoslinkoju un izvārīju kartupeļus un kaifoju
