Par valodu (ja par to ir tēma) runājot, nāk prātā deviņdesmitie, kad piepeši atradās daudz emigrējušo tautiešu, kas runā teicamā latviešu valodā, tikai ar senu laiku izteiksmes iezīmēm. Diezgan loģiski, jo viņi valodas prasmi bija saglabājuši tā laika, kad aizbrauca, izteiksmē. Bet valodai ir tieksme mainīties, pieņemt jaunus svešvārdus, veidot jaunas izteiksmes formas (piedodiet valodnieki, to man lietišķās komunikācijas kursos mācīja). Tas neattiecas uz tēmas autores sāpi pat "ka" un "kad" lietošanu, bet likumsakarīgi, ka neesot Latvijas sabiedrību veidojošo ļaužu kopumā, sanāk palikt tajā valodas izteiksmes veidā, kāds bija aizbraucot. Rakstiski kontakti un retas tikšanās ar dzimtajā valodā runājošiem Latvijas aborigēniem nez vai spēj nodrošināt valodas uzturēšanu atbilstoši tās lietojuma mainīgajām niansēm vietējos apstākļos.