Kādreiz pie tiesas nācies uz reizi izšķirt vairākas prāvas. Pirmā prāvā spriests par niknu kuili, kas sakodis kaimiņu kuili, pēc tam sekojusi prāva par ārlaulības bērnu. Pirmā prāvā liecinieku pratināšana vilkusies ļoti garlaicīgi. Tiesas priekšsēdētājs pa to laiku tik saldi aizsnaudies, ka nemaz nedzirdējis, kādu spriedumu tiesa nolemj. Sākusies otra prāva. Te nu tā lieta vairs nebijusi tik vienkārša: meita raudājusi kā plēšama. Puisis, kas to bērnu uztaisījis, atkal izlicies svēts kā Dieva eņģelis un dievojies, ka šis tur neesot ne pirkstu piedūris, tādēļ arī tāda meitieša precēšanu un bērna barošanu nevarot uzņemties. Tā kā tiešu pierādījumu nebijis, tad tiesneši nolēmuši lietu atlikt, bet pirms vēl pamodinājuši priekšsēdētāju, lai dzirdētu viņa domas šaī lietā. Tas, iztraucēts no miega, domājis, ka vēl iet tā pati pirmā prāva par kuili, tādēļ īsi un stingri atbildējis: «Mans pēdējais vārds ir, - ņemt un izrūnīt, tad būs miers uz visiem laikiem. Vai tad nu tāds kuilis nezināms, kad sagribas, tad skrien un nezina pats ko dara!» Puisis šādu spriedumu pat sapnī nebijis iedomājies, tāpēc nobijies iesaucies: «Esmu vainīgs, augstā tiesa! Tad jau es labāk precēšu šo meitu un barošu bērnu, jo paša vaina vien jau ir!» Nu arī tiesneši sapratuši, kas par lietu, un tā kā vainīgais atzinies, tad arī spriedums atkritis.