Esmu pārdomās.
Visu mūžu esmu uzskatījusi, ka grāmatas - tā ir svēta lieta. Tās vienmēr bija - bērnu, vieglās, gudrās, enciklopēdijas, kopotie raksti, ceļveži, dzeja. Jaunas, vecas, mantotas. Pilni plaukti, skapji...
Un tad es pārvācos. Un tā arī kastēs tās grāmatas stāv. Ja godīgi, triju gadu laikā nevienu nav ievajadzējies. Lasāmo stiepju no bibliotēkas. Bet tās taču grāmatas! Jābūvē plaukti, skapji, kur salikt...? Nesaprotu, ko darīt, kā šo risināt... Nogaidīt vēl pāris gadus, palūkot, kas mainīsies?
P.S. opciju "visu izmeat, atdot bibliotēkai" - neapskatu. Jautājums vairāk filozofisks.