Grāmatas... Fāterim bija vājums uz grāmatām. Abās istabās visas sekcijas pilnas divās rindās. No tā visa krājuma tikai trešo daļu izlasīju, jo bija tādas, ko nedrīkstēja aiztikt,- nedo dievs saplēsīs vai saburzīs. Jau gadus padsmit fātera vairs nav un tā bija vislielākā sāpe, ko lai ar to visu krājumu dara. Uz makulatūru vest, sirdsapziņa neļauj, jo tēvs tās mīlēja. Neviena, pat lauku bibliotēka tās negrib, un mēs to saprotam. Jauna paaudze tās nelasa, mēs arī vairs neko daudz. Principā, atlasījām savas mīļum-grāmatas, un pārējo... paņēma cietums. Tur lasītāju netrūkst. Atbrauca ar kravas mašīnu, trīs zaldātiņi sakrāmēja visu atlikušo kaudzi, vēl pārprasīja,- Ko, tās enciklopēdijas arī? Un aizveda. Saliku lielos grāmatplauktus gaitenī un visus atlikušos dārgumus sarindoju. Pa šo laiku, labi ja no tiem 3-6 sējumus esmu rokās turējusi. Citi laiki, citi lasām gabali.
