Iegrimu dziļās pārdomās.Kad tikko piedzima rakstība, puse pierakstu bija tīri merkantili, otra puse - tā vai citādi reliģiski. Vēlāk pārsvars tika reliģijai (pārrakstīja ta mūki klosteros!). Daiļliteratūra savu uznācienu sāka ar tipogrāfiju parādīšanos.
Pagājušais gadsimts grāmatu tapšanas ziņā bija ražens - drukāja visi un visu. Līdz ar to, makulatūras plūdi baiselīgi. Varētu padomāt, ka līdz ar datorizāciju krietni samazināsies makulatūras plūdi, bet šobrīd izskatās, ka tāpat vien turpinās.
Kas nemainās, tas ir vērtējums. Kas nu kuram šķiet vērtīgs.
Blakus vērtīgajām (khm) grāmatām man plauktos lielākā daļa ir galīgi nevērtigās. Pie pēdējām droši var pieskaitīt visādu fantastiku, tipa Velss, Strugacki, Golovačovs, Hagards, Klarks un detektīvus, tipa Mariņina, Maklīns, Brauns.
Man kaut kā tomēr roka neceļās īpaši atdalīt Golsverziju un Munti (klasika! vērtība!) no Mariņinas vai Lukjaņenko.
Manuprāt, vērtību nosaka tas, cik interesanti ir lasīt un PĀRLASĪT.