Mani pēdējā laikā mulsina telpas izjūtas sajukums. Tā nu ir sanācis, ka šujot fonā visu laiku kaut kas puszinātnisks grab. Tajā skaitā ģeogrāfija, arheoloģija, astrofizika.
Dīvaini izliekās tas, ka ik pa laikam pavīd zeme no kosmosa un tad liekās - ak, cik tā lodīte maza! Kaut kādi mistiski attālumi arheoloģijā - viena pilsēta no otras 40 km attālumā, cita valsts, citas tautības. Kā tas var būt? Tas tak tepat aiz kūtiņas stūra.
Tad atkal parāda Arizonas tuksnesi vai Sahāru un liekās baigā vienveidība un bezgalība.
Jebkurā gadījumā murgaini izliekās, ka kāds kaut kur var apmaldīties, neaiziet līdz galam, nomirt ceļā no bada un slāpēm. Sajūta ir tāda, ka visi klusākie stūrīši ir rokas stiepiena attālumā no autobāņa un ceļmalas ieskrietuves, turpat aiz šķūnīša pilnīgi noteikti ir milzīga naftas pārstrādes rūpnīca un vismaz 5 hadronu kolaideri.
Īsi sakot, mentālas pretrunas starp pasaules (Zemes) pārapdzīvotību un pilnīgi mežonīgas dabas esamību.