Nenēsāšana man šķiet kā tāda bērnišķīga spītēšanās,
Nu ja, man maskā bērnišķīgi trūkst gaisa, jo es vispār po žizņi esmu jutīga uz skābekļa trūkumu. Pavasarī, kad vajadzēja no skolas grāmatas savākt (un piegāju pasākumam ar masku nopietni), no skolas ārā gāju paātrināti elsodama, pirmsģīboņa stadijā, gar sienām turoties no skābekļa trūkuma.
Un maskā izelpotais gaiss, kas meklē vieglāko izeju, man bērnišķīgi pūš acīs, kas no tā nenormāli asaro. Piedodiet, ja vajadzēs ieiet kaut kur ar masku (un tas nebūs bieži), man būs butaforiska lupatiņa. Arī kāmītis, kuru iespiež stūrī, kož. Bērnišķīgi.
Zin, es nevienam nevaru uzpūst vīrusu, kura man mežā nav.
Bet tā haotiskā un neloģiskā svaidīšanās ar tādiem ierobežojumiem, šitādiem, un tagad otrādi... Bāri vaļā, sports aizliegts, - tas viss nerada ne mazāko pārliecību un ticību tam, ka valdība zina, ko dara. Vai arī zina pārāk labi... (Attiecībā uz mūsu valdību es gan tam neticu).
Pavasarī visiem uzkrāva attālināto skolas parodiju. Toties pēc brīža robežas vaļā, braukājiet, ja ļauj citas valstis. Atbraucāt? Nu tad pasēdiet izolācijā, ja gribat. Ceļotāju ievazātā vīrusa dēļ tagad liek _visiem_ staigāt maskās. Loģiski? Toties visiem iesaistītajiem attālinātā skola ir tāds kaktuss pakaļā, ka uz to var ērti uzspiest - negribat attālināto skolu? Maska virsū, treniņiem nē. Toties klubi rullē (aha, tur akcīzes nodoklis nāk).
Protams, maska salīdzinājumā ar banku deguna bāšanu tavā makā, datu vākšanu ar visām atlaižu kartēm un tālruņiem u.c. ir sīkums. Tikai ļoti pamanāms sīkums.
Neticu, ka tas vīruss nav politika.
Paņēmu pārlasīt 1984.