nu nezinu, nezinu...

domāju ,kas man te būtu piebilstams
vispirms jau, neizdaru secinājumus zinot tiai vienas puses subjektīvo vedokli..
aa otrkārt... nu kas tur ko aizvainoties

, jā varbūt grūti,ja nakas sastapties regulāri, bet neatrisinātas lietas karājas gaisā... mani kā sparģeli tas nanormaali tracinātu.. Bez reāla pamata aizvainoties nemēdzu.. un man gribas noskaidrot kas, kāpēc kur mums nesaskan viedoklis... tiklīdz viss noskaidrots tā arī aizvainojumam nav vietas.. diemžēl dzīvē gadās visādi.. ne visi var paskaidrot, kas tieši viņiem nepatīk un rakt ,kur ir saakums...:/
gaidīt no kāda piedošanas lūgšanos ir stulbi...jā tas ir forshi,ja cilvēks atzīst kkādu savas rīcības greizumu un atvainojas... bet speciāl gaidīt..Un tad, es viņam piedošu... Nopietni???
Piedodu un atlaižu neatkarīgi no tā ..sevis pēc , ne jau otra pēc..
bet nujā sliedes jau tāpat velkas...
man ir viens gadījums ,kur sliede, aizvainojuma velkas jau 12 gadus... tiaki tādeļ,ka lietas nav izrunātas. ne es, ne tas cits neesam gatavi izrunāt... prakstiski, nekādu šķēršļu tam nebūtu.

...satiekamies reti, cilvēks labs, bet mūsu starpā ir stikla siena... reāls pārpratums starpā, kurš būtu izrunājams... bet mēs tēlojam beigtas voblas...
Nu..neko