aizvainojums

[dip]

Runā, ka otrā cilvēkā redz sevi, un vistrakāk kaitina/krīt uz nerviem tas īpašības, kas piemīt pašam. Un rīcība. Varbūt tas "aizvainojums" ir sevis atpazīšana un neapzināta apzināšana situācijā? Varbūt pati esi tā kādreiz rīkojusies, un nespēj piedot sev? Pajautā sev, kāpēc tevi tas tā aizvaino? Citi to redz tāpat?

Es esmu tērēta, bet ne tik ļoti, lai turētu aizvainojumu ilgāk par pusgadu. Mierīgi iztiktu bez atvainošanās, ja redzētu uzvedībā, rīcībā mājienu uz nožēlu par izdarīto un pateikto. Nē, laiku pa laikam tiek izmestas it kā nevainīgas replikas citu klātbūtnē, kuru nozīmi zinām mēs abi. Visu laiku tāds neliels strjoms.

Par to, ka otrā redz sevi - piekrītu. Vai esmu rīkojusies līdzīgi? Kas to lai zina. Man šķiet, ka nē. Bet tas man šķiet. Tikpat labi tur var būt sarkanā līnija, kuru es veiksmīgi pārkāpu.

Citi, domājams, to neredz. Es tik tāda klusāka esmu palikusi  . Nē, kļuvusi.
Kāpēc aizvaino tik ļoti? Varbūt tāpēc, ka ir tēmas, par kurām ņirgāties nevajag. Veselība, bērni, vecāki utt. Un pats svarīgākais - jā ilgu laiku (kamēr nesākām strādāt vienā telpā), bijām ļoti labās attiecībās. Man palīdzēja daudz, es palīdzēju.

Bet nav nekādas kara takas. Ir slēpta nepatika.

[reno]

Kas tad izraisīja to konfliktu un apvainojumu? Darba lietas, karjera?

[baaciens]

Es esmu tērēta, bet ne tik ļoti, lai turētu aizvainojumu ilgāk par pusgadu.

Un tomēr, "Bet nekādi netieku galā. Ar aizvainojumu. Nu jau vairāk nekā pusgadu. " (dip)

"Mierīgi iztiktu bez atvainošanās, ja redzētu uzvedībā, rīcībā mājienu uz nožēlu par izdarīto un pateikto." (dip)

Vai ši cilvēks vispār saprot un apzinās, ka ir kādu aizvainojis? Varbūt to zini tikai Tu?

" laiku pa laikam tiek izmestas it kā nevainīgas replikas citu klātbūtnē, kuru nozīmi zinām mēs abi." (dip)

Nav ienācis prātā, ka zini tikai Tu un tā ir Tava iedoma? Vai esat šo izrunājuši? Ja esat izrunājuši un tiek izmesta šāda replika, tad nav jābaidās pateikt skaļi - STOP, mēs šo jau pārrunājām! Tas jau ir izrunāts un tas nav pieminēšanas vērts!

" Ir slēpta nepatika. "  - Vai tā ir abpusēja? Un pat ja ir, tad varu tikai atkārtot - uz darbu neiet draudzēties, bet strādāt! Tik vien!

[dip]

Kas tad izraisīja to konfliktu un apvainojumu? Darba lietas, karjera?

Nu taču nē.

[dip]

A davaika mēģināšu tikt ar sevi kārtībā. Un uz darbu strādāt.

Un točna vaina ir manī, jo es jau zemapziņā (vai apziņā) gaidu - kas ta nu atkal būs:)

Sūds un pieci. Būs labi. Un nav nekāda pārpasaulīgā problēma.

Esmu domājusi - ja dzertu šņabi, tad šī nu būtu īstā reize, lai visu atrisinātu - kopīga piedzeršanās. Tā ja.

Mana problēma ir bakstīšanās ap šo. Apzinos.

[mellene88]

nu nezinu, nezinu... domāju ,kas man te būtu piebilstams 

vispirms jau, neizdaru secinājumus zinot tiai vienas puses subjektīvo vedokli..
aa otrkārt... nu kas tur ko aizvainoties , jā varbūt grūti,ja nakas sastapties regulāri, bet neatrisinātas lietas karājas gaisā... mani kā sparģeli tas nanormaali tracinātu.. Bez reāla pamata aizvainoties nemēdzu.. un man gribas noskaidrot kas, kāpēc kur mums nesaskan viedoklis... tiklīdz viss noskaidrots tā arī aizvainojumam nav vietas.. diemžēl dzīvē gadās visādi.. ne visi var paskaidrot, kas tieši viņiem nepatīk un rakt ,kur ir saakums...:/

gaidīt no kāda piedošanas lūgšanos ir stulbi...jā tas ir forshi,ja cilvēks atzīst kkādu savas rīcības greizumu un atvainojas... bet speciāl gaidīt..Un tad, es viņam piedošu... Nopietni???
 Piedodu un atlaižu neatkarīgi no tā ..sevis pēc , ne jau otra pēc..

bet nujā sliedes jau tāpat velkas...
man ir viens gadījums ,kur sliede, aizvainojuma velkas jau 12 gadus... tiaki tādeļ,ka lietas nav izrunātas. ne es, ne tas cits neesam gatavi izrunāt... prakstiski, nekādu šķēršļu tam nebūtu. ...satiekamies reti, cilvēks labs, bet mūsu starpā ir stikla siena... reāls pārpratums starpā, kurš būtu izrunājams... bet mēs tēlojam beigtas voblas...
Nu..neko 

[mellene88]

dip- sasmaidījos nopietni  arī manā gadījumā reāli varētu palīdzēt kopīga piedzeršanās... diemžēl ..ir sarežģījumi... kopīgu iedzeršanu mums gandrīz vairs nav palicis, da i nedzeru vairs tik daudz, lai kādam sāktu pravdu glasiķ ... 
bet tas reāli nostrādatu..es zinu  , kaut no sākuma varbūtu - tu esi blablabla..un tu pati tāda blablabla, bet pie beigām būtu labi... diemžel...pagaidām  nav lemts ...

[tuk]

Un točna vaina ir manī, jo es jau zemapziņā (vai apziņā) gaidu - kas ta nu atkal būs:)

Jau teicu, izrunājies, pasaki, ka tev nav pieņema šāda situācija. Tas ir bērnišķīgi uzmest lūpu nevis risināt un kļūt par mazohistisku cietēju, kura cenšas norīt aizvainojumu un vēl gaida kas nu atkal būs. Tā uzvedas bērns vai pieaugušais ar izteikti zemu pašvērtējumu, vai mazohistiski tendēts.
Sorry, aizvainot nevēlējos, ja kas. Vēl var pie PT aizvainojuma prodlēmu risināt.  

[kvadra]

Mēdz būt tādi pārpratumi, ka domādams neizdomāsi. Es reiz ar savu šefu tā pusgadu caur zobiem runāju, un viņš ar mani tāpat. Abi apvainojušies viens uz otru nepajokam. Līdz beidzot izrunājāmies. Es jautāju - kas tev toreiz notika, ka tu tā?... Viņš man saka - bet tu toreiz pasacīji, ka... Ja, tiešām? Nudien neatceros... Un, ja arī es tā teicu, kas par to? Nu un tad? Kas tur tāds?!  Jo tiešām neko sliktu nesaskatīju frāzē, kas, pa manam, bija tikai nenozīmīga fakta konstatācija, kamēr viņš tur saklausījis baisu zemtekstu un sajuties pazemots kā vecis... Man i prātā nevarēja ienākt tāda veča prāta slimīga uztvere, un es pilnīgi nesapratu, kāpēc un par ko man brauc virsū uz līdzenas vietas... 
Izskaidrojāmies, nosecinājām, ka vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras, un miers mājā.
Es par ko - vai tu patiesībā saproti, kāpēc notika tā, kā notika? Varbūt viņa rīcībai un uzvedībai ir pavisam cits cēlonis, kas tev i prātā nav ienācis? Tam pat nav jābūt attaisnojumam, pietiktu ar izskaidrojumu, lai savās sajūtās situācijai pieliktu punktu un negruzītos vairs par to. Nu tā man šķiet.

[olgucis]

a zini Dip, ir tādi cilvēki ar tuneļveida domāšanu, kuriem vienkāršas cilvēcīgas lietas nedolec. Nu tāda daba. Varbūt vienkārši, kad esat divi istabā pieej klāt un skaidri un gaiši pasaki, ka tev nepatīk  ne viņa attieksme ne tas, kā viņš to pasniedz. Un tu ļoti vēlētos lai viņš tev liktu mierā. Uzprasi, vai ir kādi iemesli, kas viņam to traucē. Diez vai viņam būs ko atbildēt. Un tās ir divas dažāds lietas, kad tevi vienkārši pavelk uz zoba un tas, kad skaidri zina, ka tev tas riebjas.

[dip]

Jau teicu, izrunājies, pasaki, ka tev nav pieņema šāda situācija. Tas ir bērnišķīgi uzmest lūpu nevis risināt un kļūt par mazohistisku cietēju, kura cenšas norīt aizvainojumu un vēl gaida kas nu atkal būs. Tā uzvedas bērns vai pieaugušais ar izteikti zemu pašvērtējumu, vai mazohistiski tendēts.
Sorry, aizvainot nevēlējos, ja kas. Vēl var pie PT aizvainojuma prodlēmu risināt.  

Tu neaizvainoji.

Zini kā ir stulbos ģimenes strīdos? Nekonstruktīvos? Kad strīdas ņe po ģelu, bet atceras padsmit gadus vecus notikumus. Un velk ārā. Un tev it kā nav ko iebilst. Jo TAD tā bija. Vai bija mazliet savādāk. Visticamāk, ka savādāk. Bet nav jau runa par TO notikumu.

Es te izpaudos. Un tagad jau pašai šķiet - a par ko tas dižais cepiens, madammiņ?  Varbūt vajadzēja uzrakstīt un uzklausīt. Tā kā šeit pat ir normāls PT seanss 

[olgucis]

bet es vienalga pateiktu. 100% pēc tā, nekāds aizvainojums tevi nemocīs.

[tuk]

Jap, bezmaksas   Par PT der padomāt, jo tāda ilgstošā aizvainošanās un nespēja tikt pāri būtībā ir saistīta pat ne ar konkrēto personu, tā vien indikācija. Ne velti salīdzini ar ģimeni.
Tas aizvainojums tik ļoti rezonē tevī, jo tā jau ir bijis un arī nevis risināji, bet samierinājies.

[reno]

Man ļoti smieklīga sajūta -vai tas ir, vai nav aizvainojums
Storijs tāds -manai vecmāmiņai, kas bija savās aprindās pazīstama literāte, aprit liela jubileja. Māsa pilnīgi nejauši, no kaimiņienes iedotas apriņķa avīzes lapiņas uzzin, ka tiks rīkota "literatūre" ar pastaigu un dzejas lasījumiem, kur piedalīsies "radi un daiļrades cienītāji"
Paši tuvākie radi -mēs, 4 mazbērni, no kuriem trijiem ir viņas uzvārds, par šo notikumu, kas būs pēc 2 nedēļām, neko nezinām, un arī acīm redzot neuzzinātu. Tagad nu mums ir spuras gaisā un masveidā brauksim piedalīties un aplūkot, kuri tad ir tie "radi"


Var jau būt, ka vēsturniece -organizētāja kaut kad būtu palaidusi ziņu. Mani uzjautrina pašas sajūtas -esmu atvieglota, ka nav jāstāsta kaut kādas atmiņas, un tai pašā laikā tāds kā aizvainojums, ka rīko tādus pasākumu pat neinformējot


Var jau būt, ka satiksim kādus nekad neredzētus 3. pakāpes brālēnus un māsīcas!
Kā tad ir -vai mana sīkā aizvainojuma sajūta ir pamatota? Jo pašai vienlaikus par to nāk smiekli

[dip]

Labs jautājums un labs piemērs. Manā izpratnē - maziņš aizvainojums ir pamatots. Bet nu tiiik maziņš, ka var pat neievērot. Faktiski samazinām vēl vairāk un neievērojam. Tātad nevajadzētu būt pamatotam. Ja būtu uzaicināti 3, bet Tu nē, lai gan par Tevi zinātu, tad būtu cita opera.

Bet tagad - lieliska situācija -jūs dodaties turp un izvēršas lielisks pasākums. Organizētāja kaut ko aizmirsusi/sajaukusi, vecmāmiņa apmierināti smaida