Skolas

[Raimonds1]

https://www.latvietis.lv/index.cgi?action=7&id=1794
Sāk­sim ar pirms­sko­las ve­cu­ma bēr­niem. Lik­sim, lai sa­ra­žo la­bi daudz tā­du mul­ti­pli­kā­ci­jas fil­mu, kur no­tiek bez­jē­dzī­ga skrie­ša­na, ķer­ša­na, bļau­ša­na, kau­ša­nās, bēg­ša­na, kur viss krīt, jūk, gā­žas, plīst un šķīst. Nav sva­rī­gi, vai pa tele­vi­zo­ra ek­rā­nu lē­kā un vi­su to da­ra uz­zī­mē­ti su­ņi, ka­ķi, pe­les vai ro­zā pan­te­ras. Sva­rī­gi, lai tas iz­ska­tī­tos efek­tī­gi un lai tam vi­sam ne­bū­tu ne­kā­das jē­gas vai sa­tu­ra. Ma­zie cil­vē­ci­ņi il­gi va­ļē­jām mu­tēm blen­zīs uz šīm muļ­ķī­bām, un no vi­ņu gal­vi­ņām kā ar slo­tu būs aiz­slau­cī­tas vi­sas do­mas. Tas ļo­ti la­bi ik­die­nā brem­zēs bēr­nu tiek­smi kaut ko sa­prast, pē­tīt, iz­zi­nāt, bū­vēt, vei­dot. Kad šā­dam no «muļ­ķi­ku» ska­tī­ša­nās at­rau­tam bēr­nam kāds liks mā­cī­ties bur­tus vai ci­pa­rus, tas ne­būs tik vieg­li. Jau no pa­ša pirm­sā­ku­ma bērns sa­pra­tīs, ka mā­cī­bas ir kaut kas ļo­ti gar­lai­cīgs, ne­pa­tī­kams, no­gur­di­nošs un vi­si, kas spiež to da­rīt, ir slik­ti cil­vē­ki. Sa­viem, «ģe­ne­rā­ļu», bēr­niem gan šā­du fil­mu ska­tī­ša­nos mēs stin­gri ie­ro­be­žo­sim. Mēs al­go­sim vi­ņiem audzi­nā­tā­jus, kas ik­die­nā ar da­žā­du ro­ta­ļu un no­dar­bī­bu pa­lī­dzī­bu iz­kops un at­tīs­tīs vi­ņu spē­jas, pa­ma­zām ra­di­not kon­cen­trē­ties mā­cī­bu dar­bam.
Arī sko­las ve­cu­ma bēr­nus ne­drīkst at­stāt bez ie­vē­rī­bas. «Ģe­ne­rā­ļu» bēr­ni, pro­tams, mā­cī­sies eli­tā­rās sko­lās, kur mā­cī­bu pro­cess būs ļo­ti kva­li­ta­tīvs. Bet pā­rē­jās sko­lās jā­pa­nāk, lai bēr­ni mā­cī­ša­nos ne­ņem­tu pā­rāk no­piet­ni. Ne­drīkst būt tā, ka bērns, kurš sek­mī­gi mā­cās, ar kaut ko jus­tos pā­rāks par tiem, kas to ne­spēj vai ne­grib da­rīt. Tie­ši ot­rā­di – bēr­nam jau no pirm­ās kla­ses jā­jūt, ka arī bez mā­cī­ša­nās var tī­ri la­bi būt par skol­nie­ku. Tā­dēļ mēs vis­maz pir­ma­jās tri­jās kla­sēs aiz­lieg­sim sko­lo­tā­jiem bēr­na sek­mes vēr­tēt ar at­zī­mi. At­zī­me ta­ču ir kaut kas tāds, ar ko bēr­ni le­po­jas, bet tas var iz­rai­sīt sav­star­pē­jas sa­cen­sī­bas ga­ru un sti­mu­lēt mā­cī­ša­nos. Bēr­nu ve­cā­kiem mēs ie­gal­vo­sim, ka bēr­nam jā­mā­cās ne­vis at­zīm­ju dēļ, bet gan jā­prot no­vēr­tēt zi­nā­ša­nu ne­pie­cie­ša­mī­ba un no­zī­mī­ba vi­ņa dzī­vē. Tas vien­lai­kus būs tāds smalks mā­jiens, ka, lūk, mēs, «ģe­ne­rā­ļi», sa­vu­laik dze­jo­lī­šus pir­ma­jā kla­sē mā­cī­jā­mies ne jau at­zīm­ju dēļ, bet gan tā­dēļ, ka līdz sirds dzi­ļu­miem iz­pra­tām, cik no­zī­mī­gi un va­ja­dzī­gi šie dze­jo­lī­ši būs mū­su turp­mā­ka­jā dzī­vē
Vēl jā­pa­nāk, lai sko­lās bū­tu pēc ie­spē­jas vā­jā­ka dis­cip­lī­na. Tas ie­vē­ro­ja­mi grauj kla­šu sek­mju lī­me­ni un dez­or­ga­ni­zē mā­cī­bu dar­bu. Pa­nākt to var. No vie­nas pus­es – pe­da­go­giem jā­liek strā­dāt pēc prin­ci­pa, ka ne­kā­dus so­dus pret bēr­niem lie­tot ne­drīkst un jā­gai­da, ka sko­lē­nam pa­šam ro­das ap­skaid­rī­ba, iz­jū­tot sa­vas rī­cī­bas ne­ga­tī­vās se­kas. Bet no ot­ras pus­es, ma­ni­pu­lē­jot ar cil­vēk­tie­sī­bām un bēr­nu aiz­sar­dzī­bas li­ku­mu, jā­uz­liek sko­lo­tā­jiem tā­das pra­sī­bas un at­bil­dī­ba, lai ne­kā­das ne­ga­tī­vas se­kas, kas bēr­nam sa­vas slik­tās uz­ve­dī­bas dēļ bū­tu jā­iz­jūt, vis­pār ne­va­rē­tu ie­stā­ties. Pie­mē­ram, bēr­nu ne­drīkst iz­rai­dīt no kla­ses, likt strā­dāt pēc stun­dām, ne­sek­mī­bas dēļ at­stāt uz ot­ru ga­du ta­jā pa­šā kla­sē, at­skai­tīt no sko­las bez tie­sas lē­mu­ma utt. Maz­ga­dī­gie hu­li­gā­ni un sliņ­ķi ātr­i vien at­klās sko­lo­tā­ju bez­spē­cī­bu un slai­di uz­spļaus vi­sām la­ba­jām pa­mā­cī­bām, aiz­rā­dī­ju­miem un mo­rā­les spre­di­ķiem. Tā da­ži muļ­ķi ar sa­vu ālē­ša­nos trau­cēs vi­su mā­cī­bu dar­bu kla­sē un arī ci­tus pa­da­rīs par muļ­ķiem. Se­viš­ķi la­bus re­zul­tā­tus sko­lē­nu at­pa­li­cī­bas vei­ci­nā­ša­nā mēs pa­nāk­sim, pār­ce­ļot nā­ka­ma­jā kla­sē arī ne­sek­mī­gus sko­lē­nus. Ar lai­ku šie ne­zi­nī­ši vis­pār vairs ne­spēs sa­prast, par ko ir ru­na at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu stun­dā un, lai kaut kā īsi­nā­tu lai­ku, mek­lēs sev ci­tas no­dar­bes. Tā kla­sēs vai­ro­sies sko­lē­nu skaits, kas ne­se­ko līdz­i stun­dai. Lai sko­lē­ni, kas ne­grib vai arī ne­spēj nor­mā­li mā­cī­ties jau pa­mat­sko­lā, pēc ele­men­tā­ras la­sīt un rak­stīt pras­mes ap­gū­ša­nas ne­va­rē­tu iz­stā­ties, val­stī jā­pie­ņem li­kums par ob­li­gā­tu de­vi­ņu kla­šu iz­glī­tī­bu līdz 18 ga­du ve­cu­mam. Par kat­ru priekš­lai­kus no sko­las at­skai­tī­tu bēr­nu, sko­las va­dī­bai jā­uz­liek nau­das sods. Tas pie­spie­dīs līdz pat de­vī­ta­jai kla­sei šos ne­gri­bī­šus un ne­va­rī­šus gar­lai­ko­ties sko­las so­los bla­kus nor­mā­liem bēr­niem un trau­cēt vi­ņus mā­cī­bās. Pro­tams, līdz mi­ni­mu­mam val­stī jā­sa­ma­zi­na spe­ci­ālo, ga­rī­gi at­pa­li­ku­ša­jiem bēr­niem do­mā­to mā­cī­bu ie­stā­žu skaits. Aiz­bil­di­no­ties ar in­va­lī­du in­teg­rā­ci­ju sa­bied­rī­bā, jā­spiež vi­ņi ap­mek­lēt pa­ras­tās vis­pār­iz­glī­to­jo­šās sko­las. Šo bēr­nu klāt­būt­ne pa­ras­tā sko­lā ie­vē­ro­ja­mi ap­grū­ti­nās sko­lo­tā­ju dar­bu un vi­ņi būs spies­ti pa­lē­ni­nāt ap­gūs­ta­mās vie­las iz­klās­tu. Sa­vu­kārt pā­rē­jiem sko­lē­niem tad at­liks ti­kai gar­lai­ko­ties. Lai pe­da­go­gu dar­bu pa­da­rī­tu īpa­ši pro­ble­mā­tis­ku, mā­cī­bu prog­ram­mas jā­izs­trā­dā tā, lai ap­gūs­ta­mās vie­las ap­joms bū­tu pie­tie­ka­mi liels un sko­lē­ni bez no­piet­nām pa­pil­dus no­dar­bī­bām ta­jā vis­pār ne­spē­tu ie­dzi­ļi­nā­ties. Sa­vu­kārt, mā­cī­bu li­te­ra­tū­ra un uz­ska­tes lī­dzek­ļi, kas at­vieg­lo mā­cī­bu vie­las ap­gū­ša­nu, jā­ra­žo ie­ro­be­žo­tā dau­dzu­mā un tiem jā­būt dār­giem. Vēl la­bāk ir pa­nākt, lai sko­lās ne­bū­tu vie­no­tas at­tie­cī­gā priekš­me­ta mā­cī­bu me­to­di­kas. Pa­zi­ņo­jot, ka gal­ve­nais nav vis mā­cī­bu pro­cess, bet ga­la re­zul­tāts, tir­gū var ie­plu­di­nāt da­žā­das vie­na un tā pa­ša mā­cī­bu priekš­me­ta ap­gū­ša­nai pa­re­dzē­tas mā­cī­bu grā­ma­tas un spe­ci­ālās bur­tnī­cas. Tas ra­dīs ju­cek­li pe­da­go­gu dar­bā, tuk­šos jau tā jū­ta­mi plā­nos bēr­nu ve­cā­ku nau­das ma­kus un ra­dīs pa­pil­du grū­tī­bas bēr­niem, kas la­bā­kas iz­glī­tī­bas mek­lē­ju­mos vai sa­dzī­ves ap­stāk­ļu dēļ būs spies­ti mā­cī­bu ga­da lai­kā mai­nīt sko­lu. Vis­bei­dzot spe­ci­ālas bur­tnī­cas var iz­ga­ta­vot tik «spe­ci­ālas», ka tās ne­būt ne­vei­ci­na bēr­nu sek­mes at­tie­cī­ga­jā mā­cī­bu priekš­me­tā. Pie­mē­ram, no­mai­not glīt­rak­stī­ša­nai do­mā­tās bur­tnī­cas, kur tre­ni­ņa no­lū­kos bēr­ni ar bur­tiem, vār­diem un tei­ku­miem pie­rak­stī­ja pil­nas ve­se­las lap­pu­ses, un to vie­tā ie­vie­šot spe­ci­ālās bur­tnī­cas, kur jā­rak­sta ti­kai da­žas rin­di­ņas, var ne­pie­ļaut bēr­na rak­stīt pras­mes iz­kop­ša­nu. Tas ir sva­rī­gi, jo šiem bēr­niem augst­sko­lā būs no­piet­nas grū­tī­bas gan kon­spek­tu un pie­zīm­ju rak­stī­ša­nā, gan vē­lā­kā to iz­la­sī­ša­nā.

[reno]

Diezgan precīzi

[Camma]

Skumji, ka patiesība...

[mellene88]

Raimond... ja jau šis kopījiens ir te ielikts,tad tam jābūt sakaram ar mani???
drīkst mazu konspektu??ES pārbraucot ar acīm neuzķēru sakarību  (tikko pamodos un galva arī vēl slaucenes formātā)... var arī tie, kas salaikoja paskaidrot 3vārdos...paldies.

visu nakti domāju,kā piecelšos tā nākšu un visu izdzēsīšu...kkāda draņķīga sajūta, kad esmu te gandrīz plika izģērbusies, faktiski nav jau problēma izģērbties, problēma ir tajā,ka nav jēgas vairs apģērbties... 

[Spārka]

Raimond... ja jau šis kopījiens ir te ielikts,tad tam jābūt sakaram ar mani???

Šo sauc par vatabautismu Tu, cilvēks, kaut ko stāsti, bet tad pienāk cits cilvēks un prasa - bet kā ar (...)

[sanda]

Raimondam daudz taisnības, bet skriešanai un lekšanai ar nekādas vainas - veicina fizisko attīstību.
Mācībās biju slaists, bet tik un tā viena no labākajām skolniecēm klasē, vienugad pat uzvarēju  republikas mācību olimpiādē. Mājas darbus gan norakstīju no pašas labākās klases skolnieces. Slinkoju arī augstskolā, bet par to mani piemeklēja karma - pirmspensijas vecumā traki daudz darba.
Sports arī veicina gribu un spēju pārvarēt grūtības.

[tuk]

Raimonds laikam domā, ka aspergera smadzeņu uzbūvi var izglītības sistēma koriģēt 

[kvadra]

Perfektas vadlīnijas. Un jau redzams, kā tiek dzīvē ieviestas.

Varbūt tikai vajadzēja pie izglītības, ne mellenes blogā, jo nav jau par aspergeriem tas, bet vispār.

[Maruu]

Vispār jau tā raksta autoram vajadzētu ievilkt ar slapju lupatu.
Tam, kas to rakstīja, viennozīmīgi nav nekādas izpratnes par jauno izglītības sistēmu, jo:
* atstāt uz otru gadu joprojām drīkst. Tāpat joprojām eksistē vasaras darbi.
* bērnudārzos neviens nekādas multenes ar lēkājošiem zvēriem nerāda. Tur tieši pēc ģenerāļu metodes - caur rotaļām, māca gan lasīt, gan rakstīt, gan matemātiku, gan dabaszinības, tāpat arī rokdarbus un citas lietas. Lai varētu uzsākt mācības 1. klasē ir jāpazīst burti, cipari, jābūt noteiktām sociālajām iemaņām un fiziskajām prasmēm.
* Pirmajās klasēs atzīmju sistēma ir atcelta, jo ir pierādīts, ka tā tieši samazina vēlmi mācīties, nevis motivē. Bērniem tikai tad sāk veidoties izpratne par vērtējumu sistēmu un to, kam tā nepieciešama. Viņi pirmajā klasē pat skolas sistēmu kā tādu nesaprot un, jo vairāk nesaprotamā, jo grūtāk koncentrēties uz rezultātu. Vairāki nesekmīgi rezultāti pēc kārtas rada sajūtu, ka nekas nekad neizdosies un bērniem pazūd vēlme mācīties un apmeklēt skolu kā tādu, tāpēc viņiem vienkārši liek pildīt uzdevumus, koncentrējoties uz to, ka rezultāts vispār tiek panākts, nevis kuram labāk, kuram sliktāk. Šāda sistēma veiksmīgi darbojas jau daudz kur citur pasaulē, nez kāpēc pie mums to nosauc par degradāciju.
* Skolās ir iekšējās kārtības noteikumi, kuros ir atrunāts, kādi soda mēri pienākas par šo noteikumu neievērošanu. Jā, vairs nevienam nav jāmazgā gaiteņi par to, ka pa tiem skraida un nav jāslauka skolas pagalms par kautiņu. Šos jautājumus risina savādāk. Tam domāts sociālais pedagogs un psihologs, kas sadarbībā ar vecākiem nolemj, kā īsti koriģēt bērna uzvedību.
* lauku skolas neslēdz tāpēc, ka skolotājiem algas mazas. Tās slēdz skolēnu mazā skaita dēļ. Skolas ir lielas ēkas, kuru uzturēšana prasa līdzekļus - apkure, elektrība un citi izdevumi ar mazu skolnieku skaitu paliek nerentabla. Skolēnu skaits samazinās, jo bērnu vecāki pārvācas uz pilsētām vai izbrauc no valsts, tāpēc, ka laukos nav darba iespēju.
* Mācību līdzekļu pirkšanas karš jau sen ir izkarots. Vecākiem nav jāpērk ne grāmatas, ne darba burtnīcas. To jānodrošina skolai. Vecāki pērk burtnīcas, rakstāmos utt. Tāpat arī mācību grāmatu plašajam sortimentam nav nekāda sakara ar vecāku maciņu. Jaunā izglītības sistēma ļauj skolotājam veidot mācību plānu pēc tādas grāmatas, kāda skolotājam šķiet ērtāka, taču tā nekādā veidā nekļūst par vecāku problēmu. Tāpat nav nekā slikta tajā, ka katrā skolā izmanto citas grāmatas. Uz mērķi orientēts mācību process nevienam nekaitē. Analoģiski - vai kādam priekšniekam vispār interesē, kā tieši notiek darba process, ja rezultāts ir tieši tāds, par kādu priekšnieks ir gatavs maksāt? Tad kāpēc lai skolās būtu savādāk - kāda starpība, ar kādām metodēm bērns iegūst zināšanas, ja rezultātā viņa zināšanu līmenis ir pietiekams, lai veiksmīgi (nevis tikai knapi sekmīgi) nokārtotu pārbaudes darbus?
* Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana parastajās skolās nekā neietekmē pārējos skolniekus. Parastajās skolās laiž tikai tos bērnus ar īpašām vajadzībām, kuru spējas ir maksimāli pietuvinātas standarta izglītības programmai, turklāt, šos bērnus, lai tie neatņmetu skolotāju uzmanību no pārējās klases, pavada asistenti, kurus nodrošina sociālais dienests vai izglītības iestāde, kuri šiem bērniem palīdz mācību procesā.
* Izklaides pasākumi skolās vienmēr ir bijuši. Šāda veida aktivitātes nekad agrāk nav ietekmējušas mācību procesu kā tādu un nav ne mazākā iemesla, lai tas tagad mainītos. Tāpat, sakarā ar to, ka šīs aktivitātes notiek ārpus stundām, nav ne mazākā iemesla, kāpēc tām būtu obligāti jābūt saistītām ar mācībās apgūstamo vielu. Turklāt daudzas no šīm aktivitātēm tik un tā tomēr iekļauj skolā apgūto zināšanu pielietojumu.
* Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir skaidri atrunāti arī bērnu pienākumi. Autors, acīmredzami, nav šo likumu lasījis, jo 19. panta 1. punkts paredz, ka izglītības iestādei ir pienākums bērnu iepazīstināt ar viņa tiesībām UN pienākumiem, savukārt 23. panta 2. punkts paredz, ka bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi, bet 5. punkts, ka b[/size]ērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses. Ja autors būtu kaut nedaudz kursā par bērnu tiesību aizsardzības likuma saturu, liela daļa viņa sarakstītā palaga atkristu. [/color]
[/size][/color]
[/size]Trokšņaino un nepaklausīgo bērnu sāga ir atsevišķs stāsts. Tur akmentiņš vecāku dārziņā. Vecāki ir auguši laikos, kad normāli bija bērnus no rīta izlaist ārā, lai staigā kur grib un tad pasaukt ēst. Ja neklausīja, varēja uzšaut ar siksnu. Kamēr bērns bija ārā, viņa uzvedību koriģēja arī visi kaimiņi, kā rezultātā bērnam arī radās priekšstats par sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Tagad bērniem ir jāpievērš vairāk uzmanības un bērnus vairs nedrīkst fiziski iespaidot. Vecākiem, kuri nav apmeklējuši kādus kursus, kuros iemāca bērnu disciplinēšanas metodes vai vismaz lasījuši kādas grāmatas, bērna audzināšana robežojas ar planšetes iedošanu bērnam tā vietā, lai darbotos ar bērnu, viņam kaut ko mācītu vai skaidrotu. Kad bērns ir izaudzis līdz skolas vecumam, tur sāk parādīties problēmas un neprasme uzvesties, kas ir nevis bērna, bet vispār jau vecāku vaina. Vecāki, kā soda mēru atņem bērnam viņa viedierīci, tā arī nepaskaidrojot, kāpēc tāda uzvedība nav pieņemama un kā vajadzētu uzvesties, un uzskata, ka ir bērnu audzinājuši. Bērns aiziet atpakaļ uz skolu un, saprazdams, ka sliktas uzvedības sekas ir pacietīga sēdēšana bez interneta, kamēr esi mājās un neliela lekcija, tā arī neatrod motivāciju mainīt savu uzvedību. [/color]
[/size]Te jau gandrīz vai prasās ieviest obligātos bērnu audzināšanas kursus jaunajiem vecākiem. Kaut ko līdzīgu, kā nesen bija runa par obligātiem pirmslaulību kursiem. [/color]

[/size]Pašas jaunās izglītības programmas izpildes lielākais mīnuss ir gados veci skolotāji, kuri neko citu, kā lasīt priekšā no grāmatas, nemaz neprot. Šādiem skolotājiem ir ļoti grūti pielāgoties metodikai, kurā jādod vieta bērna radošai pieejai nepieciešamā rezultāta sasniegšanai. Šis faktors, kopā ar vecāku nespēju audzināt bērnus, arī novedīs pie izgāšanās. Jaunie skolotāji skolās strādāt nevēlas tieši atalgojuma dēļ. Taču tas nenozīmē, ka viņiem visiem pietiek vietas tajās dažās privātskolās, kas Latvijā vispār ir. Viņi vienkārši aizbrauc no valsts vai pārkvalificējas. Taču konspirācijas teorija, ka skolotāju algas ir mazas, lai viņi būtu mazāk kvalificēti un nekvalitatīvi mācītu, ir pilnīgs absurds. Sliktāk skoloti bēni nākotnē strādā mazāk apmaksātās profesijās un maksā mazākas summas nodokļos, attiecīgi tie, kam ir vēlme un iespēja iegūt nodokļu maksātāju naudu personīgām vajadzībām, saņem mazāk. Nerentabli galīgi. [/color]

[Spārka]

Vispār jau tā raksta autoram vajadzētu ievilkt ar slapju lupatu.

Jānis Miezītis, DDD autors. Es arī drusku padomātu, pirms viņu citētu veseliem palagiem

[tuk]

Tā īsti nevaru piekrist nevienam "palagam". Uz papīra jau ir glīti un pareizi, bērns apzinās, ka pēc savām spējām un iespējām, tiesības un pienākumi, asistenti... laime pilnīga... realitāte tomēr atšķiras. Kā jau visur.

[kvadra]

TIK skaista jau nu tā realitāte galīgi nav. Raimonda citētais palags man šķiet daudz tuvāks patiesībai esam. Visi man tuvāk pazīstamie skolasbērnu vecāki meklē rokā vecās "krievu laika" mācību grāmatas...

Vecāki ir auguši laikos, kad normāli bija bērnus no rīta izlaist ārā, lai staigā kur grib un tad pasaukt ēst. Ja neklausīja, varēja uzšaut ar siksnu...

Kādos tādos aizlaikos tad tie vecāki auguši? Tagadējo skolnieku (nu vismaz jaunāko) vecāki jau ir brīvās Latvijas paaudze.

[Spārka]

Trokšņaino un nepaklausīgo bērnu sāga ir atsevišķs stāsts. Tur akmentiņš vecāku dārziņā. Vecāki ir auguši laikos, kad normāli bija bērnus no rīta izlaist ārā, lai staigā kur grib un tad pasaukt ēst. Ja neklausīja, varēja uzšaut ar siksnu. Kamēr bērns bija ārā, viņa uzvedību koriģēja arī visi kaimiņi, kā rezultātā bērnam arī radās priekšstats par sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Tagad bērniem ir jāpievērš vairāk uzmanības un bērnus vairs nedrīkst fiziski iespaidot. Vecākiem, kuri nav apmeklējuši kādus kursus, kuros iemāca bērnu disciplinēšanas metodes vai vismaz lasījuši kādas grāmatas, bērna audzināšana robežojas ar planšetes iedošanu bērnam tā vietā, lai darbotos ar bērnu, viņam kaut ko mācītu vai skaidrotu. Kad bērns ir izaudzis līdz skolas vecumam, tur sāk parādīties problēmas un neprasme uzvesties, kas ir nevis bērna, bet vispār jau vecāku vaina. Vecāki, kā soda mēru atņem bērnam viņa viedierīci, tā arī nepaskaidrojot, kāpēc tāda uzvedība nav pieņemama un kā vajadzētu uzvesties, un uzskata, ka ir bērnu audzinājuši. Bērns aiziet atpakaļ uz skolu un, saprazdams, ka sliktas uzvedības sekas ir pacietīga sēdēšana bez interneta, kamēr esi mājās un neliela lekcija, tā arī neatrod motivāciju mainīt savu uzvedību.
Pašas jaunās izglītības programmas izpildes lielākais mīnuss ir gados veci skolotāji, kuri neko citu, kā lasīt priekšā no grāmatas, nemaz neprot. Šādiem skolotājiem ir ļoti grūti pielāgoties metodikai, kurā jādod vieta bērna radošai pieejai nepieciešamā rezultāta sasniegšanai. Šis faktors, kopā ar vecāku nespēju audzināt bērnus, arī novedīs pie izgāšanās.

vai

Visi man tuvāk pazīstamie skolasbērnu vecāki meklē rokā vecās "krievu laika" mācību grāmatas...Kādos tādos aizlaikos tad tie vecāki auguši? Tagadējo skolnieku (nu vismaz jaunāko) vecāki jau ir brīvās Latvijas paaudze.

No abiem viedokļiem vairāk piekrītu Maruu. Par aizlaikiem - vai visā valstī 1990.gadā pēkšņi mainījās audzināšanas metodes ģimenē?
Ap kuru gadu internets ienāca ikdienā? Tā ka katram sīcim bija pieeja? 2010.? No aptuveni tiem gadiem vari sākt rēķināt izmaiņas. (Un, nē, internets kā tāds tur nav vainojams).
Par mācību grāmatām - esmu redzējusi visādas, no saviem skolas gadiem līdz šodienai. Ir atsevišķas katastrofas, bet kopumā nekā tāda. Vecāki arī grib redzēt grāmatas "kā manā laikā" un grūti pieņem citādākas.
Par skolotājiem, it kā daļēji piekrītu Maruu. Bet jaunajiem skolotājiem klupšanas akmens ir disciplīna. Ir jāspēj pieņemama kārtība nodrošināt, ne nu tā lai "adatu dzird nokrītam", bet lai ir normāls darbs.

[Maruu]

TIK skaista jau nu tā realitāte galīgi nav. Raimonda citētais palags man šķiet daudz tuvāks patiesībai esam. Visi man tuvāk pazīstamie skolasbērnu vecāki meklē rokā vecās "krievu laika" mācību grāmatas...

Meklē tāpēc, ka pašiem tās pierastākas un saprotamākas. Šodienas grāmatās ir viss tas pats, tikai ne tieši tādiem vārdiem un tāpēc nebūt ne sliktāks. Mūsdienās vairs nemāca pēc krievu grāmatām (Nesaku, ka tās bija sliktas). Pašiem tiem meklētājiem nav ienācis prātā nejaukt bērnam galvu ar dažādām grāmatām, lai pēc tam nav jābrīnās, kāpēc mājās tik bieži skan frāze "Es neko nesaprotu!"? Laikam jau nav. Mūsu laikos vecāki citas grāmatas nemeklēja, visi mācījās pēc tām, ko skolā lika. Tagad saradušies tie vecāki, kuri labāk par skolotājiem zina, ko un kā bērnam mācīt.



[/size]

Kādos tādos aizlaikos tad tie vecāki auguši? Tagadējo skolnieku (nu vismaz jaunāko) vecāki jau ir brīvās Latvijas paaudze.

Brīvā Latvija, jā - 90to gadu bērni ir mūsdienu vecāki. Man pašai Padomju Savienība tikai uz papīra skaitās, saprātīga vecuma tajos laikos man vēl nebija. Es augu 90tajos un 90tajos bērni uz ielām, nepieskatīti bija pilnīga norma. Vecākie pieskatīja mazākos un, ja kāds galīgi nemācēja uzvesties, tad kāda kaimiņiene vai mamma norāja visu baru. Vienīgais noteikums bija nenākt mājās beigtam. Pārnāci no skolas, mājasdarbus izpildīji un uz ielas ārā, līdz kamēr paliek tumšs, vai jāiet ēst. Brīvdienās no rīta līdz vakaram pa āru. Audzināšana aprobežojās ar pērienu, ja nemācēji uzvesties.


Starp citu, es nekur neapgalvoju, ka realitāte ir skaista. Tā tāda ne tuvu nav, bet tas ir tāpēc, ka skolotāji negrib mainīties un pielāgoties jaunajai kārtībai, bet vecāki dzīvo ar uzskatu, ka visu skola iemācīs, jo viņiem tas tā arī bija. Skolotāji mierīgi varēja uzlikt kādus darbus darīt par to, ka neprata uzvesties - attiecīgi, skolotāji pildīja arī audzināšanas funkciju. Tagad tā vairs nav un tur sākas putra, jo vecāki neprot pēc jaunās kārtības audzināt bērnus un skolotājiem tagad arī citi noteikumi. Tur arī rodas tas, ka īsti neviens to bērnu neaudzina, viņš aug pēc savas saprašanas un rezultāti ir tādi, kādi ir. Visi vaino izglītības programmu, bet ne jau programmā ir vaina.

[tuk]

...nu varbūt nevajag tā vispārināt. Kā bija dažādi tad, tā ir arī dažādi tagad.
Nav izglītības sistēmā viss kārtībā, nav. Nemitīgie eksperimenti un lēkāšana pakaļ jau novecojušiem un par ne tiem labākajiem atzītajiem citu valstu modeļiem.