Vispār jau tā raksta autoram vajadzētu ievilkt ar slapju lupatu.
Tam, kas to rakstīja, viennozīmīgi nav nekādas izpratnes par jauno izglītības sistēmu, jo:
* atstāt uz otru gadu joprojām drīkst. Tāpat joprojām eksistē vasaras darbi.
* bērnudārzos neviens nekādas multenes ar lēkājošiem zvēriem nerāda. Tur tieši pēc ģenerāļu metodes - caur rotaļām, māca gan lasīt, gan rakstīt, gan matemātiku, gan dabaszinības, tāpat arī rokdarbus un citas lietas. Lai varētu uzsākt mācības 1. klasē ir jāpazīst burti, cipari, jābūt noteiktām sociālajām iemaņām un fiziskajām prasmēm.
* Pirmajās klasēs atzīmju sistēma ir atcelta, jo ir pierādīts, ka tā tieši samazina vēlmi mācīties, nevis motivē. Bērniem tikai tad sāk veidoties izpratne par vērtējumu sistēmu un to, kam tā nepieciešama. Viņi pirmajā klasē pat skolas sistēmu kā tādu nesaprot un, jo vairāk nesaprotamā, jo grūtāk koncentrēties uz rezultātu. Vairāki nesekmīgi rezultāti pēc kārtas rada sajūtu, ka nekas nekad neizdosies un bērniem pazūd vēlme mācīties un apmeklēt skolu kā tādu, tāpēc viņiem vienkārši liek pildīt uzdevumus, koncentrējoties uz to, ka rezultāts vispār tiek panākts, nevis kuram labāk, kuram sliktāk. Šāda sistēma veiksmīgi darbojas jau daudz kur citur pasaulē, nez kāpēc pie mums to nosauc par degradāciju.
* Skolās ir iekšējās kārtības noteikumi, kuros ir atrunāts, kādi soda mēri pienākas par šo noteikumu neievērošanu. Jā, vairs nevienam nav jāmazgā gaiteņi par to, ka pa tiem skraida un nav jāslauka skolas pagalms par kautiņu. Šos jautājumus risina savādāk. Tam domāts sociālais pedagogs un psihologs, kas sadarbībā ar vecākiem nolemj, kā īsti koriģēt bērna uzvedību.
* lauku skolas neslēdz tāpēc, ka skolotājiem algas mazas. Tās slēdz skolēnu mazā skaita dēļ. Skolas ir lielas ēkas, kuru uzturēšana prasa līdzekļus - apkure, elektrība un citi izdevumi ar mazu skolnieku skaitu paliek nerentabla. Skolēnu skaits samazinās, jo bērnu vecāki pārvācas uz pilsētām vai izbrauc no valsts, tāpēc, ka laukos nav darba iespēju.
* Mācību līdzekļu pirkšanas karš jau sen ir izkarots. Vecākiem nav jāpērk ne grāmatas, ne darba burtnīcas. To jānodrošina skolai. Vecāki pērk burtnīcas, rakstāmos utt. Tāpat arī mācību grāmatu plašajam sortimentam nav nekāda sakara ar vecāku maciņu. Jaunā izglītības sistēma ļauj skolotājam veidot mācību plānu pēc tādas grāmatas, kāda skolotājam šķiet ērtāka, taču tā nekādā veidā nekļūst par vecāku problēmu. Tāpat nav nekā slikta tajā, ka katrā skolā izmanto citas grāmatas. Uz mērķi orientēts mācību process nevienam nekaitē. Analoģiski - vai kādam priekšniekam vispār interesē, kā tieši notiek darba process, ja rezultāts ir tieši tāds, par kādu priekšnieks ir gatavs maksāt? Tad kāpēc lai skolās būtu savādāk - kāda starpība, ar kādām metodēm bērns iegūst zināšanas, ja rezultātā viņa zināšanu līmenis ir pietiekams, lai veiksmīgi (nevis tikai knapi sekmīgi) nokārtotu pārbaudes darbus?
* Bērnu ar īpašām vajadzībām integrēšana parastajās skolās nekā neietekmē pārējos skolniekus. Parastajās skolās laiž tikai tos bērnus ar īpašām vajadzībām, kuru spējas ir maksimāli pietuvinātas standarta izglītības programmai, turklāt, šos bērnus, lai tie neatņmetu skolotāju uzmanību no pārējās klases, pavada asistenti, kurus nodrošina sociālais dienests vai izglītības iestāde, kuri šiem bērniem palīdz mācību procesā.
* Izklaides pasākumi skolās vienmēr ir bijuši. Šāda veida aktivitātes nekad agrāk nav ietekmējušas mācību procesu kā tādu un nav ne mazākā iemesla, lai tas tagad mainītos. Tāpat, sakarā ar to, ka šīs aktivitātes notiek ārpus stundām, nav ne mazākā iemesla, kāpēc tām būtu obligāti jābūt saistītām ar mācībās apgūstamo vielu. Turklāt daudzas no šīm aktivitātēm tik un tā tomēr iekļauj skolā apgūto zināšanu pielietojumu.
* Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir skaidri atrunāti arī bērnu pienākumi. Autors, acīmredzami, nav šo likumu lasījis, jo 19. panta 1. punkts paredz, ka izglītības iestādei ir pienākums bērnu iepazīstināt ar viņa tiesībām UN pienākumiem, savukārt 23. panta 2. punkts paredz, ka bērnam ir pienākums mācīties atbilstoši savai fiziskajai un garīgajai attīstībai. Mācību laikā viņam jāievēro izglītības iestādes iekšējās kārtības noteikumi, bet 5. punkts, ka b[/size]ērnam jāievēro sabiedrībā pieņemtie uzvedības noteikumi. Bērns nedrīkst, izmantojot savas tiesības, aizskart citu bērnu un pieaugušo tiesības un likumīgās intereses. Ja autors būtu kaut nedaudz kursā par bērnu tiesību aizsardzības likuma saturu, liela daļa viņa sarakstītā palaga atkristu. [/color]
[/size][/color]
[/size]Trokšņaino un nepaklausīgo bērnu sāga ir atsevišķs stāsts. Tur akmentiņš vecāku dārziņā. Vecāki ir auguši laikos, kad normāli bija bērnus no rīta izlaist ārā, lai staigā kur grib un tad pasaukt ēst. Ja neklausīja, varēja uzšaut ar siksnu. Kamēr bērns bija ārā, viņa uzvedību koriģēja arī visi kaimiņi, kā rezultātā bērnam arī radās priekšstats par sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām. Tagad bērniem ir jāpievērš vairāk uzmanības un bērnus vairs nedrīkst fiziski iespaidot. Vecākiem, kuri nav apmeklējuši kādus kursus, kuros iemāca bērnu disciplinēšanas metodes vai vismaz lasījuši kādas grāmatas, bērna audzināšana robežojas ar planšetes iedošanu bērnam tā vietā, lai darbotos ar bērnu, viņam kaut ko mācītu vai skaidrotu. Kad bērns ir izaudzis līdz skolas vecumam, tur sāk parādīties problēmas un neprasme uzvesties, kas ir nevis bērna, bet vispār jau vecāku vaina. Vecāki, kā soda mēru atņem bērnam viņa viedierīci, tā arī nepaskaidrojot, kāpēc tāda uzvedība nav pieņemama un kā vajadzētu uzvesties, un uzskata, ka ir bērnu audzinājuši. Bērns aiziet atpakaļ uz skolu un, saprazdams, ka sliktas uzvedības sekas ir pacietīga sēdēšana bez interneta, kamēr esi mājās un neliela lekcija, tā arī neatrod motivāciju mainīt savu uzvedību. [/color]
[/size]Te jau gandrīz vai prasās ieviest obligātos bērnu audzināšanas kursus jaunajiem vecākiem. Kaut ko līdzīgu, kā nesen bija runa par obligātiem pirmslaulību kursiem. [/color]
[/size]Pašas jaunās izglītības programmas izpildes lielākais mīnuss ir gados veci skolotāji, kuri neko citu, kā lasīt priekšā no grāmatas, nemaz neprot. Šādiem skolotājiem ir ļoti grūti pielāgoties metodikai, kurā jādod vieta bērna radošai pieejai nepieciešamā rezultāta sasniegšanai. Šis faktors, kopā ar vecāku nespēju audzināt bērnus, arī novedīs pie izgāšanās. Jaunie skolotāji skolās strādāt nevēlas tieši atalgojuma dēļ. Taču tas nenozīmē, ka viņiem visiem pietiek vietas tajās dažās privātskolās, kas Latvijā vispār ir. Viņi vienkārši aizbrauc no valsts vai pārkvalificējas. Taču konspirācijas teorija, ka skolotāju algas ir mazas, lai viņi būtu mazāk kvalificēti un nekvalitatīvi mācītu, ir pilnīgs absurds. Sliktāk skoloti bēni nākotnē strādā mazāk apmaksātās profesijās un maksā mazākas summas nodokļos, attiecīgi tie, kam ir vēlme un iespēja iegūt nodokļu maksātāju naudu personīgām vajadzībām, saņem mazāk. Nerentabli galīgi. [/color]