Palasīju, padomāju...
Jā, ir garšvielu lērums veikalā, bet ne zinu, kur lietot, ne lietoju. Maksimums - gatavās "zivju ēdieniem", "steikam" utt. Smalkie deguni jau tagad saraucas, zinu.
Tas pats ar milzu lērumu jauno produktu - visādi dārzeņi, kam nosaukumus neatceros, lēcas, turku zirņi un vēl visādi citi graudi - nopirkt, atklāt, ka negaršo nevienam, un izmest man rokas neceļas. Augļi ir pieejami, bet pārsvarā zaļi. Ēdamu mango neatceros nopirkusi. Tas pats - nopirkt, lai izmestu - negribu atļauties.
Visādi mušļi man nav iegājušies.
Uz galda tie paši ar speķi ceptie zaļie kartupeļi - sīči rauj no pannas un lec gaisā aiz prieka. Indīgās miltu mērces - "mamma, uztaisi mērcīti!". Vārīti kartupeļi (īpaši vasaras beigās - svaigi no vagas) ar gaļu. Arī ļaunajos miltos un olā mērcētu. Kotletes, ceptas aknas, zupas: biešu, pupiņu, vistas, kasparokai (zupas man sanāk nenormāli biezas, šķidrās gan arī nav cieņā). Pankūkas parastās - ar pretīgajiem baltajiem miltiem. Olu kultenis.
Paretam uztaisu frī kartupeļus vai biezpiena pončikus. (Ak, baisā eļļa spaiņiem...) Pelmeņus sīči vāra paši, ja man nepietiek roku normālākām pusdienām.
Vienkārši vārīti makaroni ar gaļu klāt (vai "po flotski"). Modernos ar visādām piedevām un lazanju neviens no mums īsti negrib ēst.
Selgas cepumu/biezpiena torte ar marmelādi - tiek prasīta uz visiem svētkiem.
Mannas biezputra.
Auzu pārslu biezputru (normālu, ar tumīti, nevis cietas plikas auzu pārslas) iemācījos taisīt tikai šogad - bērnībā neiemācījos (mamma nevārīja), vēlāk nesanāca, šogad nejauši izdevās eksperiments.
ROsolu uz svētkiem taisu. Ar desu. Citādi nav rosols, bet kaut kādi gaļas salāti.
Biezo ķīseli (pieprasītākais ir jāņogu - bez mizām) vāru, ēdam ar plombīra saldējumu.
Kekss no aizvecām zaptēm iet uz urrā.
Salāti ar krējumu.
Marinēti gurķi (savējie), tomāti savā sulā (savējie), ievārījumi (ogas savējās). Ievārījumus gan pēdējos 10 gados samīcu svaigas ogas ar minimumu cukura un saldētavā iekšā. Svaigi ir labāki par vārītajiem (ir gan daži, kas jāvāra, ķirši, piemēram, vai plūmes). Kompotus taisu. Pēc tam ar saldējumu noēdam. Vai atmaksājas? Nezinu. Veikala ievārījumi man negaršo neviens, labāk taisu savus, nekā pērku rozā kukurūzas miltu pļurā peldošu vienu zemeni.
Sviestmaizes ēdam.
Principā viss tas, ko gatavoja manā bērnībā un kas tiek mūsdienās apsaukāts par sliktu, indīgu un kaitīgu, ir normāla ēdienkarte. Neieietas man nekādi modernie ēdieni.
Piena zupas gan vāru reti - es cukuru klāt nelieku, bērnus b/d un skolā samaitāja ar cukurainajām piena zupām, mājās neēd.
Skābus kāpostus sautēt gribētos, bet neceļas roka - tas ir process uz stundām 4, bet man istabvirtuve, tad odīs vēl mēnesi visas malas, nekāds nosūcējs neglābs. Pirktie nav atradušies tiešām labi.
Bērnībā kāpostus paši skābējām, to vairs nedaru (pagrabā ēvelēt, stampāt, pabērt dzērvenītes...).
Taisu cepeškrāsnī sacepumus (gaļas gabaliņi, kartupeļi, dārzeņi - kādi pa rokai -, kaut kādas garšvielas un lai sutinās). Tādus agrāk netaisījām.
Suši Eiropas pornogrāfiju manā izpildījumā paretam mēdzu uztaisīt - tas jaunums ēdienkartē.
Maizi bieži cepu pati (lai nav uz veikalu jābrauc) - cepeškrāsnī sanāk labāk, maizomātā vienkāršāk...
Dārzeņu sautējumus mēdzu taisīt - man bērnībā negaršoja, bet manējie ēd.
Kartupeļu klimpas taisos pamēģināt, bet drīzāk neviens neēdīs.

Skābputru mana vecmāmiņa gatavoja, nemēģināšu atkārtot (da ij rūgušpiena tagad vairs nav, ja neņem pienu no zemniekiem pa tiešo).
Baltmaizīti, pienā mērcētu un ceptu, ar cukuru, vairs nevar uztaisīt - maize kļūst par jēlu pļeku un necepas. Var tikai no pašu ceptās maizes.
Zivis ēdam reti. Vajadzētu, gribētos, bet cenas nenormālas (lēta ir saldētā pangasija no piesārņotajiem ūdeņiem - paldies, es iztikšu bez).
Uz svētkiem gan nekādus dižgaldus vairs netaisu. Ļoti parēķinu, kas un kad to apēdīs - lai nestāv rosola spainis 3 dienas neizēsts. Parasti kāds viens īpašāks ēdamais (piemēram, suši, kas visiem garšo, pat mazākais izvēlīgais ir pavilcies uz sušiem, vai rosols, vai kādi salāti, ko parasti netaisu).
12 ēdienus uz Ziemassvētkiem ar smiekliņu pielasu - pieskaitu katru konfekšu šķirni, sāli un piparus.
Jau kuro gadu domāju, ka vajadzētu kaut kādu multivāres katlu, kur sabāž visu, un pēc laika gatavu izņem. Tā arī neesmu saņēmusies - ne liekas naudas, ne spēka meklēt informāciju, ne vēlme riskēt, nopērkot kaut ko, kas īsti neder. Un tā kā dārzeņu tīrīšanas un sagatavošanas procesu tas nepaātrinās, tad laika ietaupījums relatīvs.
Bet to laiku, kad vienīgā rotaļlieta ēdienā bija melni plastmasas cipariņi Valmieras siera ritulīša galā es vēl labi atceros.
