Šodien - braucot pa velosipēdistiem paredzēto sašaurināto ielu (ar likumos neparedzētiem apzīmējumiem), kam krustojumos ir salikti stabiņi, ka knapi var 2 mašīnas izmainīties nesaprotamā trajektorijā, un pie pārejām sastutēti gājēju izbāzeņi,- atcerējos visas šīs jezgas saukli - Pilsēta cilvēkiem.
Vieta, kas man bija jāsasniedz, nav piebraucama savādāk, kā tikai šķērsojot šos ceļu apzīmējumu brīnumus.
Sapratu, ka es savā vecajā mašīnā (ar pāris maisiem smagu lietu, kas jāpārvieto 10+ kilometrus no šīs Pilsētas cilvēkiem) neesmu cilvēks.
Interesanti, kas es esmu, ja nevēlos braukt ziemā gar šosejas malu ar velosipēdu (par šo maršrutu pat pieredzējuši velosipēdisti saka, ka esot neomulīgi, - bet cita nav), vedot uz tā cementa maisus vai bērnus uz skolu? Vai kas ir mani bērni, kas nevēlas braukt ar velosipēdu uz skolu paši (9 gadu vecumā, 10+ kilometrus turp, vēl tikpat atpakaļ, atkārtoju - gar šoseju kopā ar fūrēm, autobusiem un citiem lielajiem braucamrīkiem, ziemā, tumsā), turklāt, ja nebūtu kovida, tad ar deju tērpu, sporta tērpu un ģitāru uz tā paša velosipēda. Tak ne jau cilvēki?
Vai vīrs, kam dežūra sākas 7:00, bet pirmais vilciens darba virzienā aties tikai 7:30. Tak arī necilvēks - jo neceļas vēl vairāk nekā stundu agrāk, lai brauktu uz darbu ar velosipēdu, un pēc diennakts dežūras negulējis gar šoseju brauktu atpakaļ. Velosipēds taču esot kruti, zaļi un moderni!
Bet tad KAS MĒS ESAM?
Besī tā lielpilsētas dzīvokļu fauna, kam viss vajadzīgais un nevajadzīgais blakus, un kam nav ne nojēgas, ka cilvēki dzīvo arī tur, kur ar velosipēdu nevar nokļūt. Un besī viņu pakaļskrējēji sīkpilsētās.