Man liekas, ka autors vienkārši rotaļājās ar to perspektīvi un viņas likumiem. Galds jau arī viņam tādā leņķī, ka jābrīnās kā tās olas turas. Iespējams, ka cilvēka acis pamana tās nesakarības un meklē vēl, meklējot atrod ko citu, tad pēkšņi uzduras sunim, karotei... kaķim. Un tas to darbiņu padara dzīvāku, tas iegūst vēl kādas dimensijas. Jo principā nav būtiski, vai "vilciens atiet no stacijas, vai stacija pazūd tālumā", galvenais, ka notiek kustība. Tas ir ļoti subjektīvi. Tāpat, kāda ir mēraukla tam, ka darbs ir izcils. Kā kuram, bet pārsvarā, atskaite sākas ar to, ka gribās ilgāk pie tā pakavēties.
