Citādi šo nosaukt nevaru.Šon iebraucu ģedam paciņu slimnīcā nodot. Tālāk par foajē, protams, nevienu paciņnesi nelaiž. Personāls ļoti operatīvi mēģina noorganizet pienesumu savākšanu, bet tāpat minūtes 5-10 jāgaida.
Tā nu stāv un sēž kādi 10 cilvēki foajē. Cik nu aiz maskām var emocijas redzēt, tik rūpes un raizes arī redzamas. Visā šajā ainavā visai gleznaini ierakstās vecāka kundze, kura tikko saņēmusi radinieka miršanas apliecību un nu aizgūtnēm visās niansēs organizē aizgājēja pirmsbēru pasākumus - kur un kas pēc kādiem sociālajiem pabalstiem griezīsies, kāda diagnoze nāves cēloņos, kādas mantas no vājnīcas saņemamas un kuras var izmest...Redzu, ka apkārtējie raujas arvien mazāki, kļūst sadugušāki un pelēkāki.
No vienas puses saprotu, ka tanta ar sabtransu atbraukusi un steidzamākās lietas turpat arī mēģina nokārtot - citas vietas, kur piesēst jau tur nav - tikai ārā uz soliņa slimnīcas priekšā, sniegā un vējā.
Bet no otras puses - tā esam pieraduši visu laiku kļarkāt pa telefonu, ka tas jau sen pārsniedz visas pieklājības robežas un tālu iesniedzas līdzcilvēku komforta zonā. Cik nav dzirdētas itin intīmas lietas sabtransā un veikalā. Nekas vairs nav apslēpts...