Viens no vislabākajiem cilvēku psihes ietekmēšanas līdzekļiem cietumos un koncentrācijas nometnēs - tu nekad nezini, kas būs rīt. Vai kas būs vakarā. Vai pat kas būs pēc stundas. Kad tu ne mirkli nevari būt drošs, ka tevi kaut kur neaizdzīs. Vai izvedīs nošaut, vai liks smiltis rakt. Vai piecels naktī uz pratināšanu. Un pēc stundas atkal, un atkal, un atkal. Un nākamajā naktī atkal. Līdz pēc tādas nedēļas tu jūc prātā, gaidot, kad atkal pēc tevis nāks. Taču tad neviens nenāk, bet tu nespēj gulēt, jo gaidi, kad nāks. Tev "uztverošajā galā" šķiet, ka ts ir murgaina, haotiska rīcība, bet tas viss ir pēc plāna - lai tev liktos, ka rīcība ir haotiska, kurā nav sistēmas, un ko nevar saprast ar loģiku.
Šodien tas būtu - vai rīt varēsi strādāt savā frizētavā, vai šodien teiks, ka vari, rīt - ka nedrīksti. Vai šodien tu vari nopirkt čības, bet rīt nevarēsi. Vai varbūt varēsi. Vai varbūt varēsi, bet iepriekš pasūtot un apmaksājot rēķinu. Vai šodien likums ļauj darīt kaut ko, rīt par to pašu jau ir sods. Turklāt dažus soda, bet citus par to pašu nesoda.
Pēc vairāk nekā gada šādu murgu tu jau gaidi, kas būs nākamais murgs.
Tas no ķīniešu spīdzināšanas ar ūdeni, ko pilina uz galvas. Pēc īsa brīža tu jau sāc ar bailēm gaidīt nākamo pilienu, un visbriesmīgākais ir nevis piliens, bet tā gaidīšana. Tāds jauks paņēmiens, kā cilvēku padarīt ārprātīgu.
Nav jau runa par konkrētu burtnīcu konkrētā valstī, bat par acīmredzamu pusglobālu haosu un nestabilitāti visur. Tas, ka citur var nopirkt burtnīcu, bet nevar kaut ko citu, kāreiz jauki ierakstās tīša haosa rūtiņās.