Es neesmu ateists. Ateists saka, ka Dieva nav, bet es šaubos...visa mana izglītība pagāja padomju laikos, kad galvā dzina domu, ka Dieva nav, bet ģimenē vienmēr tika svinēti Ziemassvētki un Lieldienas, kaut arī šie svētki man toreiz neasociējās ar Jēzu...Ziemassvētkos ir eglīte un dāvanas , bet Lieldienās krāsojam olas un olu kaujas!...es biju tāds mazs ateists, kurš zināja, ka Gagarins kosmosā neatrada Dievu, uz baznīcu negāju, bībeli nelasīju, bet svinēju šos svētkus...
Jo vecāks/gudrāks kļūsti, jo zini, ka neko nezini...par visu šaubos, tāpēc runa par to - kam ticam?
Dievam ticu, zinātnei un medicīnai arī ticu!...man šķiet, ka liela daļa sabiedrības arī, bet kā formulēt šo cilvēces attīstības periodu, kad liela daļa sabiedrības savu ticību sadala starp zinātni un reliģiju?
Zinātnieks, kurš apgalvo, ka Dieva nav, nevar būt īsts zinātnieks, jo viņam nav pierādījumu, ka Dieva nav...nu, Gagarins tak neskaitās?
Zinātne balstās uz pierādījumiem un nekad nepierādīs, ka Dieva nav...pierādīs, ka visi Dievam piedēvētie darbi par pasaules radīšanu nepieder viņam, bet nepierādīs kam tie pieder?...kam pieder Lielais sprādziens?...kāpēc tas nevar piederēt Dievam?
Nu, tad kāda laikā dzīvojam?
Vai nebūtu pareizi reliģiju un zinātni savienot vienā veselumā?
Reliģija ir daudzu paaudžu gudrība, ko cilvēki gadu simtiem krāja un sarakstīja grāmatā, kurā ir mūsu dzīves patiesais atainojums, kuru vajadzēja rakstīt tālāk un nevajadzēja ieciklēties uz baznīcu dogmām, kas ir cilvēku varas un alkatības radīti...vajadzēja cilvēcei jau no zinātnes pirmsākumiem koriģēt bībeli ar jauniem atklājumiem...kā, piemēram vīruss ir ļaunais gars vai vakcīna, zāles ir svētais ūdens utt...ar jebkuru zinātnes atklājumu varētu pilnveidot bībeli un tad mēs dzīvotu saskaņā...Es ticu Dievam! Es ticu zinātnei!