Govi slaukt man neļāva, vienai bija cieti pupi, slauca tikai vectēvs, otra mīlīgāka, bet piecgadīgam sīkajam neļāva raustīt, ka neiesper.
Par kapu skujiņu rakstu pirmo reizi dzirdu, mēs vienmēr vienkārši taisni grābjam.
Ēst aizdomīgas sēnes nav latvieša īpašība, bet kaut kāds stulbums.
Caurvējš man patīk, tikai logi jānostiprina, lai necērtas, un jāskatās, lai vējš neaiznes pa gaisu visu, kas nav piesiets.
Šmakovka ir latviešu dzēriens? Kandžu zinu, kojās ir dzerta, šmakovku nezinu.
Tējas sēne negaršoja; bija rīsu sēne neilgu laiku, kad apnika staigāt šmigā, atdevu mammai.
Oriflame ne izplatīju, ne pirku. Man pret kosmētiku imunitāte, pret izplatīšanu vienkārši nepanesība.
Tagad slinkums vēlreiz pārskatīt, bet ja pieiet brīvā improvizācijā, gan jau var sakasīt kādu Spīdolas, Laimdotas vai Lāčplēša gēnu.
Daļu no uzskaitītā joprojām daru, ieskaitot bitenieka medu, savus konservus un "lauku labumus"; ar speķi (nekad eļļā) cepti zaļi kartupeļi joprojām nenormāli garšo, sēņoju, ogoju, taisu rOsolu, neciešu rAsolu, rosols nav nekāds gurķu sālījums...
Vai pastalas esat vilkušas?
Un vai pašas adītas vilnas zeķes jums ir?
Tas tāds reālais testiņš. 
