Ietaupījumi?
Nav. Jo viss ir relatīvi - ja agrāk vairāk tērēja, tad tagad var ietaupīt. Ja netērēja, tad salīdzinoši nav starpības. Mazliet ietaupās, jo piegriezu sīčiem saldos mēslus un kolas; vīrs nesēž blakus, - nevar iedot. Pats ēd, to es nevaru ietekmēt. Toties jebkas saimniecībā vajadzīgs nav normāli nopērkams - sekss ar bērnu slēpēm un siltumnīcas plēvi bija melnāks par Saplēstajām peģīnēm ar Greju kopā.
Ieguvumi?
Uzzināju, cik zemā līmenī notiek mācības skolā, kura reklamējas kā laba un "mēs visu skolā iemācāmies". Sekojoši - zaudējumi manu nervu un laika izskatā, lai piedzītu to, ko neiemācās skolā. Turklāt attālinātā skola nozīmē to, ka man nav laika sev [t.i., darbiem mājās] nemaz un nekad.
Vēl varu turpināt nestrādāt un nesaņemt par to "kā, rokas, kājas ir, ej uz Maksimu", tas nekas, ka galvas nav. Kaut gan tas arī neko daudz nenozīmē, jo pārsvarā man pie muguras lejasdaļas, ko citi domā, ja vispār domā.
Īstenībā man pa lielam nekas nav mainījies uz ieguvumu pusi, vieni zaudējumi - bērni attālinātajā skolā, kas noēd visu laiku, un nepieejami būvmateriālu veikali - pat lai iestrādātu jau savilktos krājumus, šo to papildus vajag. Man laikam nav vajadzīgā optimisma hormona, kas ļautu saskatīt zeltu tur, kur tā nav.
Ā, vēl ieguvums ir nu jau +25 kg. Varbūt vairāk, bail skatīties.