pudeles griešanā mūsu pagalmā kaut kā ne īpaši... varbūt vienu sezonu. Bučošanās nevienu neaizrāva. Liekas, spēlējam uz izaicinājumu. Vienam aizsēja acis, tad grieza pudeli un tas, ar aizsietām acīm teica, kas ir jādara tam, kuram loze krita. Turpinājās līdz brīdim, kad pēkšņi viens no dalībniekiem, atteicās pildīt uzdevumu... līdz ar to visiem interese pazuda.
Bet pāris vasaru mums bija štābiņu celšanas bums. Laikam gribējās kādu savu teritoriju čupošanas pasākumiem. Kur tikai tie netika celti - šķūņa augšā, kokos, pagalma stūrī rakām zemnīcu... Nezinu, kāda iemesla dēļ, bet cik izbūvējām, tik pieaugušie pēc pāris dienām likvidēja. Šķūņa augšā nojauca trepes, zemē izrakto štābiņu aizbēra, kokam nozāģēja stratēģiski svarīgāko zaru. Tagad, ja padomā, ja jau tie vecāki tik dikti gribēja tos sīkos acu priekšā paturēt, varēja taču uzcelt kādu nojumīti pagalma stūrī. Neko vairāk mums nevajadzēja