1977. gadā 1. klases 2. pusgadā sāka mācīt krievu valodu. Programma visā Latvijā bija vienāda. Varbūt citos gados savādāk, bet tad tas krietni vēlāk.
Mēs Bultiņas spēlējām. Sadalās 2 grupās, vieni iet slēpties, diezgan tālu, pa ceļam sazīmējot bultiņas, lai var atrast, kurā virzienā ir aizgājuši. Var ar krītu uz sienām, var zemē ar kāju, var no zariem izlikt, galvenais, lai var ieraudzīt un izsekot. Galā uzzīmē apli ar krustu pāri - un noslēpjas. Otra grupa pēc kāda laika sāk iet pa pēdām, uzdevums - atrast bultiņas, izsekot tos, kas paslēpušies un atrast viņus. Ziepes sākās, ja norunāja, ka neies tālu, un pēc kādas trešās spēles, kad visa apkārtne ir ar bultiņām piedēstīta, vairs neko nevar saprast.

Tad sāka sarunāt, ka zīmēs specifiskas bultiņas, vai ar krāsainu krītu (t.i., sarkano ķieģeli) utml. Tātad papildu sarežģītība - jāatrod pareizās bultiņas.
Pārējo minēto, protams, arī.
Vēl mums bija krutā spēle. No soļarkas cisternām uz katlumāju gāja caurule - ideālā augstumā (pieaugušajam ap pakaļgalu), lai sīkie varētu akrobātiku nodarboties, aiz kājām karāties, vai ar rokām turoties, izgriezties atmuguriski un uz kājām nostāties, šūpoties, vai apsēsties un, ar rokām turoties, atmuguriski krist lejā tā, ka paliek ceļos karājoties. Nopietnākais bija šito uz priekšu izveikt. Ko nu kurš varēja izdomāt. Un spēle bija nosēsties visiem rindā un darīt vienu un to pašu. Viens skaitīja: Viens, divi, apsēsties, viens divi apgāzties, viens divi, kājas, viens divi, atpakaļ, viens divi, šūpoties... Un kad mēs pārāk jestri tur vingrojām, obligādi izlīda kurinātājs un sāka aurot, jo no slikti pieskrūvētās caurules, kura, protams, kratījās, šim soļarka lija zemē, nevis tur, kur vajag (kā sapratu no viņa auriem). Nu un tad mēs laidāmies.
Mazajās klasēs gumijas lēkājām. Kas sakrāja naudu un aizgāja uz veikalu nopirkt 4 metrus gumijas, bija krutais, varēja savu spēli iesākt, nevis pie citiem rindā astotais pieteikties...
(Bet par pantiņiem - mani vairāk pārsteidz, ka es to sviestu pēc 40 gadiem atceros).