Apakšējie kaimiņi izplata dīvainas smakas - tās mainīgas un nav sevišķi patīkamas.
Augšējie dzīvo kā spoki - ne dzird, ne redz, bet it kā ir.
Sānos par laimi uztaisīja skaņu izolāciju, tagad tikai pa retam dzird strīdus un sīko raudas(jestra jauna ģimenīte).
Visus citus mājas kaimiņus te sveicinu, te nē, jo nesaprotu, kurš kaimiņš, bet kurš vnk iet mājai garām - droši vien domā, ka esmu dīvaina un nepieklājīga. Nespēju arī atšķirt tās visas tantes un onkuļus, visi liekas vienādā skatā (droši vien jaunieši neatšķir mana vecuma dāmas

).
Savas kāpņu telpas cilvēkus daudzmaz atpazīstu. Ir man draudzīgie kaimiņi

- 80+kaimiņš, kas katru gadu man uz 8.martu dāvina ziedus, kafiju un šmigu un 80+kaimiņiene, kura vnm grib runāties un izsaka nemitīgus komplimentus
IR viens kaimiņš lejasstāvā, ar kuru pirms padsmit gadiem trepēs satikos, abi bijām apreibuši un ilgi tērzējām - tāda saikne

Tagad tikai sveicināmies, jo reti satieku un ne es, ne viņš vairs nedzer

Pat nezinu, vai viņš to atceras.
Pretējais kaimiņš, kad ir skaidrā, tad pat nesveivcina, bet, kad sameties, tad ir liels draugs, tad es viņam paprasu riteni piepumpēt

Tad ir vairākas vientuļas un ļoti foršas dāmas manā vecumā, bet ar viņām man nav pilnīgi nekādu kontaktu, tikai - labdien.
Normāli kaimiņi vienvārdsakot.