Kad dzīvoju daudzdzīvokļu mājās, ar kaimiņiem bija neitrāli labas, pieklājīgas attiecības. Jaunībā ,kad dzīvoju mazpilsētās, kaimiņtanta virs mums, cepa fantastiskas tortes, ar vārīto krēmu. Maniem puikām vienmēr nonesa bļodiņu ar to krēmu

Puikas to ēda ar Selgas cepumiem. Valmierā, ar kaimiņieni zem mums bija sirsnīgākas attiecības, uzklausīju viņas sirdsēstus, ielēju balzama špicglāzīti. Kad pārvācāmies uz māju- viņa apkrita ap kaklu un sirsnīgi apraudājās, jo tik labus kaimiņus vairs nesatikšot. Tagad man tuvākie kaimiņi ir kilometra attālumā!

Jūtos superīgi!!! Kad aizbraucu uz Rīgas dzīvokli,kur jaunākais dēls tagad mīt- nošausminos!! Arī pie vecākā Baltezerā, kur kaimiņi uzreiz aiz sētas .... nēeee!!